26.07. (8. diena)

No rīta pamodāmies un devāmies uz pieturu gaidīt autobusu, kuram bija jānogādā mūs uz Mostaru. Ilgi nevarējām atrast īsto autobusa sarakstu, kaut arī bijām autoostā, kas Latvijā vairāk izskatās pēc parastas autobusa pieturas, bet pēc ilgas čakarēšanās Bija "patīkami" saprast, ka autobuss iet labi, ja reizi stundā, bet tomēr mums nācās gaidīt tikai kādas 40 min un devāmies ceļā.


Ieejot Mostarā vēl ar visām mantām.


Upe, kas tek cauri visai Mostarai.


Tā pati upe tikai fotografēta no tilta otras puses.


Es nu jau pie cita tiltiņa Mostarā.

Kad ieradāmies Mostarā, gribējām savas mantas atstāt kādā autoostas glabātuvē, lai varētu mierīgi izstaigāt visu pilsētu un liels bija mūsu pārsteigums, kad ieraudzījām, ka Mostaras autoosta vēl tikai tiek celta un tās funkciju pilda parasta pietura, kurai blakus tāds kā kiosks, kurā var biļetes iegādāties. Nācās meklēt dzelzceļa staciju, kura par laimi bija jau uzcelta un kurā tad mēs arī atstājām savas mantas. :)


Stari Most

Mostara jau no pirmajiem brīžiem likās ļoti skaista kalnu ieskauta pilsēta. Tur, protams atkal ēdām gardo lēto bumbiņu saldējumu. Esot tur arī izpildījām savus tūrista pienākumus un sapirkām dažus jaukus suvenīriņus un iemūžinājām Mostaras skatus kā japāņu tūristi.


Kāda ieliņa Mostarā.



No šā tilta(Stari Most) pāris dienas iepriekš bija lekuši daudzi cilvēki, no tilta lēkšanas sacensību ietvaros. Tilts ir ļoti augsts(27 m) un es domāju, ka vajag ļoti lielu apņemšanos, lai nolēktu.











Lēkšanu no tilta(saukta arī par niršanas sacensībām) ir gadiem ilga tradīcija, kuru dēvē par IKARI un šo sacensību dalībniekiparasti tiek uzskatīti par vietējiem varoņiem un uzvarētājs par leģendu. Šīs sacensības parasti notiek katra gada 31. jūlijā un palīdz pacelt, atkopjošās pēc kara, Mostaras garu. Bijām pāris dienas par ātru, tāpēc sacensības savām acīm neredzējām.






Šis tilts 1993. gadā tika iznīcināts Bosnijas kara ietvaros(1992-1995), viņu rekonstruēja 2004. gadā.










Kad bijām beigušas klejot pa turieni, tad devāmies meklēt tuvējo lielceļu, lai stopētu tālāk uz Bosnijas galvaspilsētu Sarajevu. Kādu 15 min laikā dabūjām mašīnu, kuras vadītājs runāja tikai bosnijiski, kaut arī vadītājs bija jauns čalis. Viņa vārdu tā arī īsti nesapratu kā izrunā, bet skanēja līdzīgi kā Saeds vai Saedeo, neatceros vairs precīzi. Es vēl pa ceļam mēģināju kaut ko ar viņu parunāt krievu, angļu un vācu valodas hibrīdvalodā, kaut ko pat viņš saprata, bet nu ne visai daudz. :) Bija pat forši sēdēt, klusēt, klausīties mūziku(1 bridi viņš uzlika Rhiannu Artai par prieku :D ) un skatīties burvīgos skatus pa ceļam uz Sarajevu. Pa ceļam mēs apstājāmies kaut kādā kafejnīcā un viņš mums pat kafiju izmaksāja, neskatoties uz mūsu protestiem. Tajā kafejnīcā bija karte, kurā atkal bija noignorēta Lietuva, tur bija ES valstis un viņa bija tur iezīmēta, kā ne ES valsts. :)



















Viens no skaistajiem skatiem pa ceļam no Mostaras uz Sarajevu.


Mūsu šoferis Saedans, kas mūs nogādāja Sarajevā.

Vakarā viņš mūs izlaida Sarajevā, kempingā, kurā mēs, protams, ieperinājāmies. Naktī mūs tur pārsteidza musulmaņu skaļās lūgšanas.. tāda kā baisa dziedāšana ap 22iem, 2iem naktī un vēl pēc saules lēkta.

25.07. (7. diena)

Mūsu camp "Rača"

Ap kādiem 6iem-7iem rītā, vētra beidzot bija pierimusi. Tad mēs aizmigām.
Pamodāmies ap kādiem 10iem no rīta, paložņājām pa tuvējām klintīm, paēdām brokastis(visādi rieksti un rupjmaize ar speķi(schmeckt gut!)) un vienkārši baudījām Horvātijas dabas burvību, tās askētisko skaistumu.


Tiem nirējiem noteikti patiktu mans "Someday we're all gonna dive" topiņš. :)


Solveiga, kas ložņā pa 1 no klintīm.


Stopējam uz Splitu(Horvātijā), bet sanāca nostopēt uzreiz uz Bosniju.

ap kādiem 12iem sākām stopēt uz Bosniju un Hercogvinu. Sākumā mums apstājās kabriolets, bet mēs bijām 3 un ar lielām somām, bet tur tikai 2 brīvas vietas bija, nesatilpām. Tad es pateicu : "Dīvaini, mums visu laiku tikai krutas mašīnas stājas." Uzmini nu, kas notika, mums apstājās golfiņš, ar kuru mēs tajā dienā veicām kādus 500-600 km. Šoferim bija smieklīgi izteikumi, piem., it is not good. un tad es pajautāju - Why? un šis - because it is bad. un tā daudz reizes, dažreiz bija its bad, becauce it's not good. Tad vēl viņš smējās, jo, mums esot ceļā, viņam piezvanīja draugs un pateica, ka viņu kopīgais draugs ir salauzis peni... es nezinu, kā tas ir iespējams.. Iemācījāmies 1 sliktu horvātu vai bosnijiešu lamuvārdu - kurvin sine.. manuprāt nozīme visnotaļ skaidra. :)

Viņa vārdu mēz uzzinājām tik ap kādu 400 km, kad viņš pateica, ka mēs jau ceļojam tik ilgi kopā, bet viņš vēl nezinot mūsu vārdus. Viņu sauc Antonio. Par Solveigu viņš teica, ka viņas vārds skan līdzīgi kā kolēga. :)

Uz robežas viņiem ir pieņemts jokot un runāties ar robežsargiem, ne kā bija LV, kad vajag bezmaz sastingt un neizdvest nevienu lieku skaņu. Lieki piebilst, ka Bosnijieši nezināja, kur ir Latvija, tāpēc ar mūsu pasēm aizgāja pārbaudīt kartē, vai tāda eksistē. :)

Kopumā viņš bija ļoti jauks, atveda mūs līdz Medžgorije un iedeva Bosnijas un Horvātijas karti, kurā tika diskriminēta Lietuva(viņas galvaspilsēta bija Kauņa), vēlāk būs vēl stāsts par Lietuvas diskrimināciju Bosnijas kartēs.

Medžgorije(pēc izrunas) bija pilna ar poļu svētceļniekiem. Medžugorje ir mazs kalnu ciemats Bosnijā - Hercegovinā netālu no Mostaras. Kopš 1981. gada visi Medžugorjes iedzīvotāji un miljoniem svētceļnieku no visas pasaules šeit ir liecinieki Jēzus Kristus Mātes, Vissvētās Jaunavas Marijas vistuvākajai klātbūtnei. Caur dažiem cilvēkiem, vizionāriem, Dievmāte ik mēnesi sūta pasaulei savus aicinājumus.


Medžugorijes Svētā Džeimsa baznīca.

Paklejojām tur, atradām vietu, kur pārdeva Dievmātes Marijas kulonus uz svaru. :) Izdomājām, ka kaut kas jāapēd un iegriezāmies tuvējā kafejnīcā/bārā, kurā mēs kur gadijās, kur ne, bijām vienīgās sieviešu dzimuma pārstāves. Paprasījām menu, bet viesmīlis/īpašnieks(turpmāk Gorans) teica, ka viņam nav, bet viņš pateiks, ko var mums piedāvāt. Sākumā mēģinājām ar viņu krieviski runāt, bet, kad sapratu, ka viņš krieviski tikai so-so saprot, pārgājām uz zīmējumiem. Vi;n;s paņēma lapu, uzzīmēja tur vistu, kuru es sākumā par pīli noturēju, cīsiņus, cūku un vēl visu ko. Pasūtījām grillētu jaukta tipa gaļu un dārzeņus par 8 EUR uz 3ām. Viņš mums, ko neapēdām vēl līdzi iedeva un mums bija nākamajā dienā brokastis. Paņēmām vēl katra pa alum, tad next round Gorans mums uzsauca, tad mums sāka uzsaukt vēl viskas un mums pilnīgi nācās bezmaz lūgties, lai vairs neuzsauc. Vīrieši Bosnijā, vismaz bārveidīgās iestādēs, sievietēm neļauj maksāt par savu alkoholu. Nosēdējām tajā vietā vairākas stundas un tad devāmies uz telti. Pa ceļam "mājās" vēl katra nopirkām pa burekam(balkāniem raksturīga bulka, kas ir apm. 25 cm gara un 15 cm plata un pildīta ar gaļu, sieru un spinātiem vai biezpienu un ir ļoti garšīga un lēta) un bumbiņu saldējumam(tādu kā pārdod speciālās saldējumu tirgotavās), samaksājot par to visu kopā tikai kādus 2 Eiro.


Gorans, Arta, es un mūsu sievišķīgās alus glāzes. :D

Mēs tur atradām vienīgo kempingu pilsētā, kurš bija zeme, kas noklāta ar maziem akmentiņiem, kuri bija pietiekami spici, lai būtu jūtami cauri manam guļamajam paklājiņam. Te jau bija mūsu pārbaudījums naktī, aizmigt varējām, bet no rīta bija pārlauzta mugurkaula sajūta, bet viņa, par laimi, nebija ilga, tikai kādu neilgu laiku pēc pamošanās, līdz saņēmos celties un līst ārā no guļammaisa, jo par spīti visam ļoti gribējās vēl pagulēt.

24.07. (6. diena)

Dienas sākums bija visnotaļ nomācošs, jo bijām iestrēgušas Krk salā un visu laiku lija(telts nevarēja izžūt, lai viņu novāktu). Beidzot ap 16iem laiks noskaidrojās un telts izžuva, varējām beidzot stopēt uz Rijeku.

Pēc 30 minūšu stāvēšanas ceļa malā, mūs paķēra kāds Itāļu pāris no Boloņas, tieši iedomājos par Boloņas spagetti mērci(tajā vakarā vēl tieši sanāca, ka ēdām spagetti bolognesi). Kad braucām mazajā fiatiņā vējš uz tilta, kas veda uz Rijeku bija tik spēcīgs, ka mašīnu nēsāja uz sāniem apmēram 50 cm robezās, bet pašiem Horvātiem tas bija tikai a bit stormy. :)



Bildē redzams kā stāvu vietā, kur mūs izlaida Itāļu pāris, jo mums vairs nebja pa ceļam, vajadzēja sākt doties Bosnijas virzienā.

Šajā vietā mēs nostopējām slovēņu vīrieti(Nino), kurš mūs aizveda kādus 70 km viņam ne pa ceļam, jo viņam bija bail, ka mūs ceļa malā aizpūtīs. :) Viņš bija ļoti interesants sarunu biedrs. Pastāstīja par Slovēņu un Horvātu konfliktiem, ka, piemēram, abu valstu policisti diezgan piesienas otras valsts autovadītājiem, kad apstādinā. Horvātu menti pat bieži vien paņem Slovēņu tiesības un liek maksāt sodu par kādu pārkāpumu, kas nav veikts.


Nino mūs nogādāja līdz kempingam "Rača".



Šis skats ir pie tā kempinga un kā mums Nino teica, tā baltā līnija starp jūru un sauszemi norāda, ka būs vētra. Un, jā... mēs viņu ļoti izjutām. :)


Neliels vējelis 2010.

Kaut kā nostiprinājām telti ar akmežiem, gumijām, skočiem, mietiņiem(kurus akmenscietajā zemē iespraust bija praktiski mission impossible) un vēl visu, ko varējām atrast. Uzslējām telti citas milzīgas telts(kura bija saplēsta un nu jau vairāk atgādināja buru) aizvējā, labākais, ka nakts vidū kāds viņu novāca un izmeta miskastē un mūsu telts sāka aizvien spēcīgāk plivināties vējā.



Mūsu vareni nostiprinātā telts un Solveiga, kas kā topošā arhitekte lika mums viņu uzbūvēt maksimāli simetrisku, lai izturīgāka.

Paēdām vakariņās spagetti bolognesi. ^_^ mmm... neskatoties uz to, ka tie bija Horvātu makaroni.

Kad ielīdām teltī un centāmies iemigt sajūta bija, ka mēs gulētu kādā ļoti ienīstā objektā un vesels bars ar cilvēkiem/dzīvniekiem cenšas viņu iznīcināt raustot uz visām pusēm. Pēc pāris stundu bezmiega sākām apsvērt iespēju iet gulēt tualetē uz grīdas, jo to vismaz neaizpūtīs(tur bija normāla WC ar dušām), bet beigās nolēmām cīnīties kopā ar mūsu telti ar viņas 2. ceļojuma pārbaudījumu-vētras izturību. Un telts saņēma 4,7/5, jo brīžiem 2. slānis atāķējās un plivinājās vējā, tad nācās iet ārā un viņu atkal stiprināt alu cilvēku stilā ar akmeņiem dauzot mietiņus zemē optimālā slīpumā, lai neizraujas. Iespējams baisākā nakts visa ceļojuma laikā.


Pie Camp "Rača".

23.07. (5. diena)

No rīta atvadījāmies no Andreja un tad nejauši aizbraucām pa zaķi ar Ļubļanas autobusu ar numuru 6. Devāmies uz labāko stopēšanas spotu visā Ļubļanā. Tur atnākot neviena nebija, bet pēc neilga brītiņa ieradās vēl pāris stopētāji un nostājās aiz mums(nerakstītais stopētāju likums). Mūs drīz vien izdevās nostopēt mašīnu, kuras vadītājs bija ķīmiķis, bija ļoti interesanti ar viņu parunāties, vēl pirms kāpšanas ārā no masīnas viņš iedeva smaržīgu lavandas maisiņu(laikam kaut kādos esteros pamērcēts bija, jo pārāk labi smaržoja). :) Viņš mūs aizveda līdz Postojnajai, kurā mēs Slovēņu alas lūkojāmies.

Postojnajas alas bija fantastiski skaistas, patīkami vēsas(ārā bija ap +40, bet alās +8°C), pilnas ar stalktītiem un stalagmītiem. Pirms ieiešanas alā vēl apēdām dienišķo speķmaizi, jo tuvumā nebija pārtikas veikalu normālās cenās dēļ lielā tūristu daudzuma. :) Biļete gan bija visnotaļ dārga(proporcionāli mūsu budžetam) 16 EUR par alām un ja vēl klāt akmens klintī izcirsto pili panemt, tad 21 EUR.

Tad devāmies uz pilsētiņu, kas bija kādus 5 km no tām alām, lai lielveikalā iepirktu pārtikas krājumus un dotos tālāk ceļā. Veikalā satikām vēl 2 stopētajus, kas devās uz Rijeku, jo viniem tur bija guļvieta, kas der arī, ja lietus sāk līt(viņiem nebija telts), šī guļvieta bija automašīnu tunelis Horvātijā cauri klintij, kas vēl nebija atvērts, bet visi būvniecības darbi tur jau bija pabeigti. Mēs sākumā gribējām stopēt uz Slovēnijas robežu tik, bet tad nolēmām, ka Rijeka ar būs ok.

Tad mēs pie viena BT nostopējām jauku čali, kas mūs aizveda līdz Slovēnijas pierobežas pilsētiņai, kuras nosaukumu vairs neatceros, bet nu bija patīkami, ka vinš nebrauca pa šoseju, bet speciāli cauri ciematiņiem, pa garāko ceļu, lai mēs redzētu Slovenijas mazās pilsētiņas, jo es sākumā biju kaut kā sarunas gaitā pieminējusi, ka man patīk mīlīgie Slovēnijas ciematiņi.

Tajā pierobežas pilsētiņā visi bija tik pozitīvi pret mums, māja, smaidīja, pat kkādi bērni sveicināja, katrā gadījumā jutāmies tur ļoti labi. Drīz mums izdevās nostopēt čali, kas izskatījās pēc kaut kāda mafijas bosa(ap 40-50 gadu vecs, ģērbies tāda kā uzvalkā, ar tumšiem matiem un āru, apkāries ar zelta ķēdēm un pāris gredzeniem uz pirkstiem un brauca krutā mersedesā). Vinš mūs aizveda līdz Nijvicei(Horvātijas Krk salā).



Kad viņš mūs izlaida tajā Njivicē, mēs sajutāmies kā Beverlihilzas lauķi. Visi tur tādi biezi izskatījās un vienkārši čupa ar tūristiem visapkārt, bet ļoti skaista daba un skati. Parsteidza, cik dzidrs un sāļš ir Adrijas jūras ūdens.


Dzidrais Adrijas jūras ūdens, praktiski nemanāms.

Tad nāca neforšais moments, bija jāatrod, kur gulēt. Visur bija kaut kādas vasarnīcas un mājas, tad mums izdevās atrast kempingu un sākumā negribējām tur gulēt, jo domājām, ka liks maksāt, bet tomēr nolēmām tur apmesties, kad ieraudzījām, kādi Horvātija ir meži(tas bija necaurredzamākais biezoknis, kuru jebkad esmu redzējusi, liekas, tur aug 5 milzīgi koki uz kvadrātmetru un lai arī bija gaišs, tajā biezoknī bija praktiski melna nakts). Mēs negribējām maksāt par kempingu, jo mums nemaz nebija horvātu naudas un tas noteikti būtu ļoti nedraudzīgi mūsu budžetam. Tad Artai kaut kas pateica, ka ja uz 1 nakti un bez mašīnas, tad var apmesties kempā pa velti, ko mēs arī izdarījām, vēlāk tikai 1 satiktais puisis, kas bija strādājis Krk salā pateica, ka Horvātijā nekas nav par velti, pilnīgi nekas.

Telti mēs, protams vāji nostiprinājām, jo Horvātijā taču nelīst.

Vakarā redzējām skaistus zibeņus pāri jūrai, kas ilga kādas 30 min, tad negaiss atnāca līdz mums un samirka(arī no iekšas) telts(jo kā jau teicu iepriekš, mēs vinu kārtīgi nenostiepām). Mitra naksniņa sanāca. Telts pārbaudījumu posms bija sācies, un 1. pārbaudījums bija ūdensnoturība (es dotu 4 no 5 ballēm, ja nostiepta).

22.07. (4. diena) Slovēnija, Ļubļana

Pils tornī uz stikliem bija tādas norādes uz visam pasaules galvaspilsētām.



Skats no ļubļanas pils viena no jumtiem



Šī bija interesanta ala, kas izveidota tajā pilī, tur bija patīkami vēss un skanēja skaista, mierīga mūzika, valdīja patīkama atmosfēra.




Pamodāmies visnotaļ izgulējušās, sataisījāmies. Drīz vien no rīta ieradās Mona (CSere no Somijas). Viņa ir, iespējams, trakākā ceļotāja, ko pazīstu. Viņa jau kopš 15 gadu vecuma ceļo viena ar stopiem(sākumā gan tikai pa Eiropu, bet šogad bija Gruzijā, Serbijā, Albānijā, Melnkalnē, Bosnijā utt..utt..īsāk sakot, visus Balkānus izbraukāja ar stopiem vienatnē), tagad viņai ir 20.

Bija dīvaini, kad dienas vidū varējām sēdēt pilsētā upes krastā un dzert slovēņu vīnu neuztraucoties par negaidītu policistu ierašanos.



Mona vēl stāstīja, ka bija kaut kad Latvijā un viņa nesaprot mūsu tieksmi visu latviskot, piemēram viņas uzvārdu(Krueger), kurš pēc latviskošanas skanējis Krīgere. :) Vienīgi, ka bija pārsteigta, ka latviešiem Somija nav Finland vai kāds cits Fin... variants.

Vakarpusē ieradās vēl 2 CSeres no Nīderlandes pie Andreja(mūsu hosta). Mēs pirms viņās satikt dzelzceļa stacijā vēl teātri izspēlējām, tipa es un Mona kā 2 draudzenes pastaigājamies gar tām meitenēm, kad pēkšņi pieskrien Andrejs un cenšas nozagt Monai somu, bet viņa to stingri tur, tad es viņai nāku palīgā noturēt somu un pieskrien Solveiga un palīdz Andrejam, pēc brītiņa arī Arta nāk Andrejam palīgā, tā mēs tur raustījām to somu kādu brītiņu(vērojot pārsteigtās meiteņu sejas un sastingušos stāvus), tad vnk piegājām un sasveicinājāmies. Grūti to te tā aprakstīt, bet bija smieklīgi, viņas noticēja. :)

Tad es jau 2. reizi ceļojuma laikā līdu pāri sētai(šī bija kaut kur 3 vai vairāk m augsta), tieši, kad pārlīdu, Mona atmūķēja vārtus, kaut kādu stieplīti atvienoja un Artai un Andrejam nebija jālien pāri. Tad mēs devāmies lēkāt pa kaut kāda sporta kompleksa jumtu, kurš bija kā balons jeb dirižablis, vienvārdsakot mīksts, kā piepūšamās atrakcijas. Brīžiem jau likās, ka varam novelties no viņa, bet nu visi palikām dzīvi un veseli pēc lēkāšanas. :)



Solveiga fotografē Andreju uz tā mīkstā brīnuma.

Šajā vakarā devāmies uz mākslinieciski izveidotu tusēšanās vietu kaut kādās pamestās noliktavās Ļubļanā. Tur bija visādi grafiti, vnk zīmējumi, skulptūras no visādiem dīvainiem un ne tik dīvainiem materiāliem, pat kaut kāda mašīna aplīmēta ar pornožurnāliem. Tad vēl tur 2 ēkās bija ierīkoti bāri un lielākajā bija vēl skatuve un deju placis. Žēl, ka Latvijā nekā tamlīdzīga nav, iespējams Andrejsla ir kaut kas uz to pusi, bet nestāv līdzi tai Ļubļanas vietiņai.

21.07. (3.diena) Itālija/Slovēnija

No rīta iegāju picērijā, pasūtīju picu un pēc laiciņa kafejnīcas darbinieks(izskatījās pēc kaut kāda galvenā) uzsauca man vēl dzērienu uz iestādes rēķina, sakot, ka izskatos pēc ļoti jaukas meitenes un viņš nevarējis noturēties, neuzsaucot dzērienu. :D





Šī bija 1. diena stopēšanā. Sākām ne visai pareizā vietā, bet nu pēc 15 min gaidīšanas apstājās 1. mašīna, kaut kāds mersis ar 2 itāļiem iekšā, kas nerunāja angliski, bet piekrita mūs uz Veronu aizvest, tik daudz es itāliski mācēju izstāstīt. Es apsēdos ne visai veiksmīgā vietā aizmugurē, jo vadītājam blakus sēdošais Andželo visu laiku uz mani dīvaini skatījās un smaidīja.. sajutos nedaudz neērti, bet nu ignorēju viņu, līdz šis sāka mani fotografēt ar savu telefonu un teikt bella...Protams, Artai un Solveigai tas tobrīd likās visnotaļ uzjautrinoši, it is always funny, if it is not you who's in the game. Tad viņš teica, lai palieku Itālijā pie viņa villā. Vēlāk ilgu laiku prasīja manu tel. nr, par kuru jautāju angliski kam viņam vajag.. apmēram Why? un šis tik uz mani paskatās, noplāta rokas un atkārto - why?(čalis ne visai saprata manu jautājumu), pēc kādas 10. reizes, kad pateicu why vadītājs saprata, ko jautāju un iztulkoja perque?tas tipa lai zvanītu, tas jau nekas, ka mēs nerunājam 1 valodā. Viņš bija tik uzstājīgs, ka man nāc;as iestāstīt, ka mājās man ir bērns un vīrs un, ka mums ir meiteņu trips, tad viņš beidzot likās mierā. Tagad atceroties liekas smieklīgi, bet mašīnā nejutos īpaši uzjautrināta. :)

Viņi mūs izlaida BT(benzīntankā), kurš bija pie ceļa, kas gāja iekšā uz Veronu, tur mēs kādas 1,5 h mēģinājām nostopēt, līdz es iegāju iekšā un uzzināju, ka tas ir wrong way, lai tiktu uz Venēciju. Bijām iesprūdušas benzīntankā pie autobāņa, bet nu sarunājām 1 čali, lai mūs aizved līdz labākam un tad jau pēc 10 min sēdējām citā mašīnā, dodoties uz Padovu, nevis Venēciju, jo tas bija vairāk pa ceļam uz Ļubļanu. Tas čalis mums ieteica doties uz Triesti, jo tas ir pie Slovēnijas robežas un tur daudzi brauc.


Triestē mūs paņēma pāris, kur meitene bija no Itālijas un dabīgi blonda, tas likās interesanti, bet nu Milānā itkā tas ir pierasti, viņi tur nav tik tumši kā vairāk uz dienvidiem, piem, Sicīlijā. Viņi mūs aizveda līdz Udīnei.

Udīnes benzīntankā uzrakstījām zīmi Ļubļana, bija jau vēls, ap 20iem vakarā un tur jau tumšs paliek ap 21iem. Mēs tur vēl pat zīmi neparādījām, kad apstājās mašīna un uzreiz piedāvājās mūs aizvest uz Ļubļanu. Mūs veda šoferis vārdā Milans, kurš, uzzinājis, ka runāju krieviski, deva man runāties ar savu draugu, kurš runā arī krieviski. Slovēņiem ir līdzīgs akcents kā igauņiem krievu valodā. Tā jau ija 2. reize todien, kad runāju ar kādu šofera draugu krieviski. 1. reize bija ar tiem Milānas itāļiem, kas nesaprata angliski, vadītāja sieva bija krieviete un es viņai pateicu visu, ko mums bija viņiem jāpasaka.

Ļubļanā Milans vēl pagaidīja līdz mūs savāks mūsu hosts, lai ar mums nekas slikts nenotiek.

Mūsu hosts mūs izjokoja, mēs stāvam, gaidam viņu, tad piebrauc mašīna un šis tipa pa logu - girls, want some beer?, mēs tipa nē.. un tad šis - I don't like to host people who don't like beer. :) Viņš vēl paralēli hostoja 1 puisi no Čehijas, kuram bija 30 kg smaga soma.. (kā armijā) mums jau likās, ka mūsu 11 kg ir drausmīgi smagi.



Šajā vakarā ēdu lielāko čīzburgeru savā dzīvē (~15 cm diametrā), lielāku kā mana plauksta uzlikta virsū. Čīzītis bija gards. :) Uzzināju arī, ka čehiem ļoti uzjautrina dziesma youtubā jozin z bazin http://www.youtube.com/watch?v=GCu2XMTU76s&playnext=1&videos=df27aqr-_ys
es tā arī īsti nesapratu, kāpēc viņi par to dziesmu tā iefano, bet nu čehus viņa ļoti uzjautrina.



P.s. Viena bilde iemaldījās no iepriekšējās dienas te, kur peldamies aizliegtajā baseinā. :)

2. diena Itālija (20.07.)

Daļu šīs dienas jau aprakstīju iepriekšējā ierakstā, tagad par kubiešu ēdienu un regeja ballīti.
Kubiešu ēdiens sastāvēja no ceptiem plantāniem(banāni tikai saldāki un cietāki), kā appetizers un tad vārītas yuccas(tulkojas kā juka), kas garšo pēc saldajiem kartupeļiem, bet ne visai izskatās pēc viņiem, melnajām pupām, rīsiem un ceptas vistas ar kaut kādu mērci no ļoti daudz garšvielām. To visu(izņemot plantānus) samaisīja kopā un sanāca kaut kāds tradicionāls kubiešu ēdiens, tāds interesants, bet garšīgs.



Regeja ballīte bija vienkārši super! Visi, pilnīgi visi dejoja, priecājās un atmosfēra bija fantastiska. Labākais masveida pasākums, kur esmu bijusi, likās, ka visi tur ir tik bezgala laimīgi un no prieka dejo, to burvīgo atmosfēru, kas tur valdīja ir grūti aprakstīt.



Pēc ballītes, braucot mājās, izdomājām pa ceļam nopeldēties un pa ceļam, kur gadījies, kur ne bija liels peldbaseins, kurā mēs, pārkāpuši sētu, arī nopeldējāmies. Tā kā peldlietu līdzi nebija, peldējāmies apakšveļā. Kad jau kādas 15 min priecājāmies pa baseinu ieradās policija. (labākais, ka viņiem nebija vārtu atslegas un pašiem nācās līst pāri 2 sētām :D ) Saģērbāmies, rāpāmies atpakaļ, domājām, kas nu būs... Vēl rāpjotie spāri, es nebiju uzvilkusi krekliņu, jo negribēju, lai viņš samirkst, un tieši tur, kur līdu pāri blakus strādaja kaut kādi ceļa remontnieki, kamēr līdu pāri, Roberto sāka smieties, jo tiem strādniekiem galvenais pa rāciju esot teicis:"Beidziet skatīties uz meiteni un strādajiet." Tad, esot jau lejā, policisti paprasīja dokumentus.. viss likās nopietni, līdz brīdim, kad mūsu draugi Itāli sāka kaut ko draudzīgi smieties un sarunāties ar tiem policistiem, nekas mums nebija, tikai vārdus pierakstīja, no sērija mēs izskatījāmies aizdomīgi uz ielas.




Viņi stāstīja atgadījumu, kad tajā baseinā naktī bija ielīduši ap 20 cilvēki, spēlēja bumbu un, kad atbrauca menti pajautāja:"Nāciet ar mums uzspēlet futbolu!Esiet tak veči." Bet vini neaizgāja.. :) Tad vēļ bija kaut kad tur ap 50 cilvēku un visus viņi nemaz nenoķēra. Cik sapratu policisti gar to baseinu bieži vizinās.
Vēlāk aizbraucam mājās panesās visādas interesantas sarunas un tik ap 6iem aizgājām gulēt.


Vēl no 1. dienas open air party pie kaut kāda bāra, 1 no mūsu itāļiem pīpē īpatnēju pīpi. :)

Policisti vēl apšokējās, ko cilvēki no Amerikas un Latvijas dara nakts vidū tajā Cologno(tāds kā ciematiņš pie Milānas, apmēram kā Ulbroka pie Rīgas, vai pat drīzāk Dreiliņi). Vēl pateica itāļiem, ka viņi parādīja figura de mierda mums par Itāliju, kas nozīmē slikts priekšstats(mierda burtiski tulkojot nozīmē sūds).



Tas zaļais bildē ir kaut kāds kokosriekstu krēms no Indonēzijas, ļoti garšīgs, kaut arī pēc bildes tāds ne visai izskatās.

Itaalija,1. diena

Tikkouz neilgu laiku tiku pie pc..
1. diena te ir vns super.. vakar atlidojaam, ptotams muusu lidmashiina lidostaakaveejaas par kaadu stundu, bet nu neko dariit, paspeejaam normaali buut itaalijaa jau kkur ap 6iem vakaraa. Satiku savu hostu itasalijaa itkaa bez iipasham probleemaam..saakumaa gan bija baigi jaaieklausaas, lai saprastu kaut vaardu no taa, ko vinjsh saka, bet nu pieradu.. shajaa pashjaa vakaraa aizgaajaam uz kaut kaadu kafejniicu, kur pa 6 eiro vareejaam pieesties un panjemt kaut kaadu dzeerienu, panjeemu caipirinhu, bet portugaalee vinja paljubom ir labaaka.. :)
Patuseejos vakar kkaadaa ritiigi itaaliskaa vietaa(aizmirsu piebilst, ka mans hosts hosto veel 2 amerikaanes no kalifornijas, jautras meichas, kuras abas ir pa pusei kubietes), kr4 visi kopaa devaamies uz tusinju, kur pie kaut kaada baara. vnk chupa ar cilveekiem.. 1dienas vakaraa.. tas laikam ir dienvidnieku stilaa. :) visi arii diezganaktiivi "lasa graamatas". Izjutu ritiigu itaaliskumu tajaa vakaraa.
Shodien atkal centos satikties ar artu un solveigu, bet pie taas megalielaas domes bazniicas nevareeju vinjas atrast un pat tikai pa celjam liidz struukalakai(apm. 200 m) man pieseejaas 5 jokaini itaalji.. tas bija biedeejoshi..un kad gaidiiju pie struuklakas, 1 man baigi aktiivi kko pus itaaliski pus angluiski staastiija, liidz atnaaca arta un solveiga. tad pavazaajaamies pa poopulaaraakajaam vietaam, neiegaaju doma bazniicaa, jobiju paaraak perversi sagjeerbusies(topinjsh un svaarki, a tur plecus nedriixt raadiit), bet nu veelaak ar to nebija probleemu.tagad tikko biju dushaa, amerikaanes gatavo kaut kaadu kruto kubieshu eedienu, tad mees dosimies uz kkaadu baigo balliiti ar dziivo muuziku.. ceru, ak buus jautri..
itaalju pica ir vnk mmmmm.. garshiiga..
turpinaajums kaut kad sekos, nu jau sloveenijaa, riit ap 12iem ir doma pamest itaaliju..
veelaak buus kopsavilkums, ko es domaaju par itaaljiem..
kopumaa ir baigi jautri, ceru, ka jums ar ir forshi. :)

PT 11.07.-17.07.

11.07.

Atkal todien krāsoju.
Vēlāk atbrauca Natālija(ASV, Ņujorka) ar savu puisi Timu, kuru man sākumā likās, ka sauc Kims, jo tajā amerikāņu akcentā tā izklausījās, kad mūs iepazīstināja. Abi likās baigi jauki cilvēki, bet tajā dienā kaut kā nerunājām īpaši daudz, bija daudz visāi tur pārvākšanās darbi, Sāra ievācās manā namiņā, beidzot nebiju vienīgā, kas klausās termītu dziesmās, viņi bija skaļāki manā mājiņā nekā Sāras, sākumā pat klausījos mūziku līdz iemigšanai, lai viņus nedzirdētu.
Ar bērniem spēlēju monopolu, pagaidām vēl nezaudēju, bet.. tad jau redzēs..
Šajā naktī redzēju 1. sapni angļu valodā. Kaut kur ap to laiku jau saku domāt angliski un kopš tā laika šī valoda man nesagādā nekādas problēmas.
Runājot ar Ineš uzzināju, ka Portugālē vīriešiem ir visnotaļ populārs vārds Hui. Būtu interesanti, ja kādam portugāļu biznesmenim būtu tāds vārds un viņš kļūtu par biznesa partnei kādam krievu uzņēmējam vai uzņēmumam. Un braukt apmaiņas programmā šādam čalim braukt uz LV vai Krieviju ar nebūtu visai forši.



12.07.

Todien brokastīs Natālija pateica, ka vietā, kur mums "nedrīkst" iet, jo tur esot mežacūkas un čūskas, tur ir šis tas visnotāl interesants, ko jau jums, mani draugi, stāstīju. :)
Natālijai ir savs skaistumkopšanas bizness, viņa tagad grib palikt Eiropā, bet viņa negrib palikt Itālijā, lai arī viņai tur ir radi, jo viņai tur nepatīk, bet citur Eiropā viņai likās, ka ir ok.
Dīvaini, ka mājiņā man vēl kāda dzīvības pazīme bez manis, termītiem un, kā man likās, ķirmjiem.
Šajā svētdienā es, Sāra, Natālija un Tims aizbraucām uz Arganilu, kur bija kā izmirusi, 1. reizi to redzēju tik tukšu(biju tur kādas 4 reizes jau bijusi). Sapirkāmies visādas lietas mūsu wwoofers partyam.
Vakarā tajā partyā uzzināju, ka Nata un Tims abi baigie ceļotāji, visur bijuši. Viņi vēl gāja pa Portugāli un laikam nedaudz Spāniju tādā kā Piligrimu gājienā, ar kājām ap 600 km. Kādreiz arī izmēģināšu.
Kad visi jau bija iesiluši, gāja atklātās sarunas, sapratu, ka latvieši ir visnotaļ neinteresanta tauta un, ka mums nekas tāds nenotiek, vismaz ne tādā mērā, kā viņu zemēs(Nīderlande un ASV) un viņi paši ir totāli savādāki nekā latvieši, tur meitenēm visām bija bijušas lesbiskas attiecības vismaz 6 mēnešus un tajās valstīs tas toč ir nežēlīgi daudzām tā, vismaz, cik mans stāstīja. Katrā gadījumā daudz uzzināju par nīderlandiešiem un amerikāņiem un dienvidparku, ka tas totāli ņirgājas par amerikāņiem un ka tas canadians ir lai maskētu tipa rasismu.. tur ik pa laikam frāzes.. you know those canadians(tā viņie bieži saka par melnajiem) un vēl tur parādīts, ka sīkie tur bieži vien gudrāki par pieaugušajiem. Simpsonos atkal esot vairāk apspēlēts klasisks ASV ģiemenes modelis, 1 sīkais idiots, 1 gudrais bērns, sieva houswife, vīrs resns idiots un 1 zīdainis.



13.07.

Visu rītu ravēju dārzu un vēlāk padevos 1. zemesriekstu svieta maizītes ar džemu kārdinājumam, nezināju, kas tas ir tik ņammīgi.
Šajā dienā Quinta bija wwooferu rīcībā, jo pārējie kaut kur aizbrauca, neatceros vairs kur. Paveicām darāmo un baudījām pirti un baseinu.

14. 07.

Nata, Sāra un Tims drīz domā braukt prom, tas skumji, jo palikšu uz kādu brītiņu vienīgā wwoofere. Tā šodien nekas īpašs nenotika, ravējām dārzu un peldējāmies baseinā.



15.07.

1. reizi kopš atbraukšanas uz Portugāli tiku netā, pavadīju tur veselas 2 h dēļ daudzajām vēstulēm un mājokļa meklēšanas manam nobeiguma tripam pa Portugāli.
Todien Ineš un Antonio bija dz.d. un mēs wwooferi atkal bijām 1i Quintā un varējām darīt visu, ko sirds kāro.
Sagatavojām vakariņas, paēdām un pārējo vakara daļu pavadījām pie ugunskura runājot par vēlmēm un kvantu fiziku. Visnotaļ foršs un izvdevies vakars mums bija.

16.07.

Šajā dienā Sāra aizbrauca, varēšu ieņemt drīz foršāko mājiņu, kur atrodas pie casa de ribuau... (vēlāk iemācījos, ka casa de riberinho(riberiņu)). Man tā mājiņa dēļ klientu ierašanās bija jātīra, bet tur kā 2 mājiņas, nezināju, kura īsti jātīra un iztīrīju abas, bet neviens par to nezkāpēc nedusmojās.
No tās dienas nedēļu biju 1 pati wwoofere Quintā, jo daudzi, kas solīja ierasties, neieradās.
Todien mēs vēl sēdējām pie galda, ēdām un dzirdējām kā Nata ar Timu ļoti skaļi strīdas, tad pēkšņi apklusa un atnāca Natālija un paprasīja melno plastmasas maisu, mēs sākām smieties, jo Bastians tieši nesen bija stāstījis par pāri, kas bija kasījušies un , kamēr čalis nejauši nosita savu meiteni, nejauši nogrūžot no kraujas ar sitienu.
Tad bija situācija, kad galvenā mājā kaut kas bija nedaudz sačakarējies ar kanalizāciju un nedaudz oda, tieši virtuvē Sebastiāns kaut ko gatavoja un netālu no 1 mājas puses(kur oda) nāca Nata un teica - eww..sueline smells here... bet Afonso atrodoties otrā pusē, kur smaržoja pēc virtuves, ne pēc tualetes un nesapratis, ko nata teica atbildēja - Mhm.. smells nice.. :) no malas smieklīgi izskatījās.
Tad vēl Ana stāstīja par to, ka Afonso bērnībā bija kaut kādas problēmas ar ausīm un viņš ne visai labi dzirdēja un visnotaļ skaļi runāja. Omīte viņu aizveda( laikam 1. reizi) uz katoļu baznīcu uz mesu. Kā jau visās katoļu baznīcās visas sienas ir aogleznotas ar Kritus bildēm un ir arī krustā sistais Jēzus, kuru ieraudzījis Afonso skaļi jautāja: "Vecmāmiņ, vai tas ir Tarzāns?" :)
Ana ir Profesore kādā no Porto universitātēm un pasniedz tur komunikācijas, pati ir bijusi ārzemju korespondente, žurnāliste, dzīvē daudz ceļojusi, kādu laiku bērnībā arī dzīvojusi kaut kur Āfrikā, bet teica, ka tie bija skaisti laiki tur. Ļoti interesanta sieviete.
Ap šo laiku man jau tur sāka likties jocīgi, kad bija jādomā latviski(runājot pa telefonu ar Nastasiju un ģimeni).
Te kokos auga supergardi persiki. 1. reizi dzīvē ēdu svaigu persiku, tikko norautu no koka. ^_^
Vēl Ana stāstīja, ka kad Afonso 1. reizi ēda zvaigznīšmakaronu zupu, viņa uz brīdi izgāja no virtuves, atstājusi virtuvē kameru ieslēgtu, kad atnāca, tad visa virtuve bija zvaigznītēs un viņš pats ar, skatoties video redzēja, ka šis to sākumā ar karoti aktīvi lēja sev uz galvas un tad ar rokām kārtīgi uzsita pa zupas šķīvi un zupa aizšļakstījās uz visām pusēm(zupa nebija karsta).

17.07.

Nata un Tims šodien aizbrauca.
Ieraudzīju pirmos klientus(1. ko redzēju es), kuri bija Nīderlandieši Timons un viņa sieva Sabīne. Ar to sievas vārdu bija kuriozi, jo kad Sebastiāns mani sauca, lai kaut ko pateiktu, bieži atsaucās tā otra Sabīne.
Beidzot ieņēmu foršāko mājiņu, kurā paliku gandrīz visu pārējo savu Portugālē pavadīto laiku. Manu veco mājiņu ieņēma Afonso un Antonio, viņiem ar 1ajās naktīs trakais gailis neļāva no rītiem izgulēties, līdz viņi pierada. Pēc nedēļas gaidu nākamo wooferi.

PT 06.07- 10.07.

06.07.

Šodien piedalījos pirtiņas apstrādē(pulēšana, apklāšana ar kaut kādu ķimikāliju pret termītiem, kas mitinās tās sienās). Laikam interesantākais, kas šodien notika bija mans sapnis, ko šonakt redzēju, kurā Ivars Godmanis mani gribēja izdzīt no melna mersedesa priekšējā sēdekļa, bet es nepadevos un viņš man iesēdās man blakus, pēc tā notikuma man (sapnī) baigi nepatika Godmanis un kaut kādā grafiti konkursā "Zīmulīši" es uzzīmēju viņu ar antikrista zvaigzni blakus(sarkanu un melnu). Skan diezgan sviestaini, bet man likās smieklīgi no rīta to atceroties. :)
Visu vakaru atkal spēlējām "duraku" un es, protams, atkal pārsvarā vinnēju visus. Latvijā man šī spēle ne visai labi padodas.. :D

07.07.

Gulēju šajā naktī ar 2 segām un man beidzot bija silti, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka Portugāles naktis Jūlijā var būt tik sasodīti aukstas, vismaz kalnos toč sajūta, ka būtu ap 0 grādi.
Sāras un Antonio skill "duraka"spēlē uzlabojas, bet joprojām esmu čempione.
Atkal redzēju jokainu sapni par slimnīcu un tarakāniem kas piekūņojās pie manas kājas un vēlāk vēl tur bija kaut kāds "slavenais" tarakānu celiņš nieres formā un vēl visādas stulbības, ko labāk te nerakstīšu.
Atradu te 1. korķozolu, Portugāle saražo 60% visu pasaules pudeļu korķus (balstoties uz Ilustrētās Zinātnes teikto), tiem korķozoliem forša miza, loģiski kā korķis, bet dīvaini to sastapt dabiskā veidojumā.
Esmu iemīlējusi arī Sāras nīstos Portugāles lielos, resnos zirnekļus, man viņi patīk, jo zirnekļi ir visnotaļ nekaitīgi un ēd tās sasodītās F16 un F18 mušas.

08.07.

Uzzināju, ka F16 un F18 mušām īpaši patīk baltā krāsa un tātad garšo cilvēki, kas tērpušies baltā, laikam rīkot kāzas Portugālē nebūtu visai prātīga doma, mušas apēstu.
Sebastiāns šodien daudz stāstīja par saviem ceļojumiem. Viņš, kad viņam bija 19 gadi, 1 pats paņēma savu kuģīti, pateica savai meitenei un ģimenei, ka rīt būs atpakaļ un aizbrauca uz Austrāliju(9 mēnešus ilga ceļš turp atpakaļ+palikšana Austrālijā), tad viņš stāstīja, ka tā ceļojuma laikā dzirdēja dīvainus trokšņus naktī uz klāja no kajītes, kad no rīta iznāca uz klāja, tas viss bija noklāts ar zivīm, kuras augstie viļņi izmeta uz viņa klāja.. es īsti nesapratu, laikam bija vētra tonakt... nu īsāk sakot šim bija vairākas dienas bagātīga zivju diēta. Viņš vispār daudz ir ceļojis ar laivām, kuģiem un jahtām, ļoti mīl jūru.
Šajā dienā iegātājos superlabu litija bateriju lādējamo diožu lukturīti bez kura turpmāk nevarēju iedomāties savu ikdienu Quintā.(maza reklāma)
Šodien te vēl ieradās kaut kāds Bastiana draugs, kurš te piedzērās, papīpēja hašu un atrubījās uz terases soliņa.. skats bija visai interesants kā cilvēks mīlīgi saritinājies guļ uz maza soliņa. :)



09.07.

Šajā dienā sāku krāsot Bastiana māju, nakad dzīvē vēl nebiju bijusi tik balta, nošmulējusies ar krāsu, mati balti, ka izskatījos pēc kādas sirmgalves, bet bija jautri krāsot.
Pēc tam es ar Antonio mēģināju uzbūvēt telti, kādas 4 reizes dabūjām viņu jaukt ārā, jo kaut ko sačakarējām, bet vēlāk es pieslēdzu savu loģisko domāšanu un mums izdevās viņu normalizēt. Nepagāja ne pus gads un mēs viņu uzcēlām.
Šajā vakarā iepazinos ar Sebastiāna sievieti Anu un viņas bērniem Ineš(12) un Afonso (9). No 1. iespaida man viņi patika. Bet Ineš bija tik maza(tieva un īsa), ka viņai mierīgi 7 gadus varētu iedot, bet pēc prātiņa krietni vairāk par 12.



10.07.

Man tur nepatika, ka, kad gāju gulēt, dzirdēju kā termīti ēda manu mājiņu.
Šajā dienā visu dienu kaut ko krāsoju, labi, ka viņu krāsa nesmird kā ķīmiskās krāsas, viņai pat vispār praktiski nebija nekādas smaržas.
Pa dienu vēl plunčājāmies baseinā.
Līdz vēlam vakaram vēlāk spēlējām kārtis grupās(tipa 4 cilvēki un tipa palīdzam tam savam partnerim, spēlējot duraku, bet mēģinam iegāzt pretinieku, nemāku paskaidrot citādi) pa 2(es un Afonso pret Antonio un Ineš), pirmajā spēlē mēs viņus dubultvinnējām, 2. spēlē mēs bijām 2. un 3., kas vinnē, Ineš zaudēja un mēs atkal bijām the best.
Nekas tāds baigi special vairs nenotika šai dienā.