3. diena (Ļubļana) 23.04.

Satikāmies ar Laiu un Rebeku un tad uz 1 tilta čillojām un runajāmies saulītē kādas 3 h. Bija patīkami atpūsties un ne par ko neuztraukties. Vēlāk ēdām ceptas zivis Ļubļanas tirdziņā, ļoti gardas bija(sardīnes un vēl kaut kādas, kuru sugu vairs neatceros).


Rebeka ar savu citronu Radleru. :)


Viens no populārākajiem aliem Slovēnijā, diezgan sīvi cīnās ar sarkano Unionu.


Pērkot zivju kraukšķus. Fonā redzamas Rebeka, Bašek un Andrejs.


Ņam ņam zivju čipsi.


Pirmo reizi dzīvē izmēģinājām sava veida dump diving. Kad beidzās tirgus, tirgotāji atstāj pussliktos(piem., tomāts ar mazu robiņu utt)dārzeņus kastēs uz zemes un tad daudzi savāc. Pamēģinājām to arī Florencē.. sākumā bija dīvaini, bet nu tas nav kā rakāties miskastē. :D


Dārzs praktiski Ļubļanas centrā. Mīlu to zaļo pilsētu.

Vēlāk pastaigājāmies pa Ļubļanu, iepirkām partikas krājumus, es, protams, priecājos ieraudzījusi veikalā skābo krējumu, biezpienu, kefīru un mīksto fetas sieru, kuru nevar dabūt nekur Itālijā.


Foršās skulptūriņas uz margām muzejā.

Bijām vēl dabas muzejā, kur, man par prieku, bija daudz kas no bioloģijas un fizikas. :)


Dzīvojām tajā mājā pa labi.

Tajā vakara paēdām vakariņas un jau ap kādiem 24iem gājām gulēt. Vēl pirms tam es parunājos ar Anu un viņa stāstīja, kā viņi ar Andreju eso nočiepušī milzīgu podu ar bambusa kociņiem no kāda restorāna durvju priekšas, tad esot bijis lietains un, ja kāds nācis, tad viņi apskāvušies un tēloja mīlniekus(viņi arī dzīvē ir pāris). Tas pods tiešām bija liels.. nezinu, ka viņi viņu atstiepa vispār. :)

2. diena (Trieste- Ļubļana) 22.04.

Aleja, ko šķērsojām pa ceļam uz brokastīm.

Pamodāmies relatīvi agri un devāmies iekaqrot Triesti. Ļoti jauka un skaista Itālijas pilsētiņa, kas gan vairak izskatījās pēc Slovēnijas pilsētas.


Glezna, kas bija kafejnīcā, kur ēdām brokastis.


Laia, Riccardo un Rebeka


Mēs un Adrijas jūra.

Paēdām brokastis jauka kafejnīciņā un devāmies uz autobusu skatīties pili. Pie pils bija ļoti skaisti, bet mēs tur kādas labi, ja 20 min pavadījām, jo mums bija jābrauc atpakaļ, lai varētu laicīgi sakt stopēt, jo jau nāca laiks tuvu 15iem un zinot kā mums iepriekšējā dienā gāja, nelikās visai uzmundrinoši stopēt naktī.


Viens no skaistajiem pils parkiem Triestē.


Pa ceļam uz pili Triestē.



Pati pils.

Aizbraucām ar autobusu līdz pašai pilsētas nomalei un sākām savas stopēšanas gaitas. Negāja visai labi, jo neviens īpaši nestājās, kā vēlāk uzzinājām, jo netālu veikals uz kuru visi brauc, bet nebrauc līdz Slovēnijas robežai. Tad mums apstājās menti, prasīja dokumentus, mēs nedaudz sabijāmies, jo domājām, ka mums sodu uzliks, bet nu viņi tik mūs pierakstīja un pateica, ka jābūt uzmanīgām, jo šogad esot 10 bezvēsts pazudušie, tad pateica, ka kaut kāds viņu draugs mūs aizvedīs un aizbrauca, bet tas draugs neatbrauca, tas jau nekas, ka mums bez stopēšanas pēc kādam 15 min apstājās sieviete un pati piedāvāja aizvest līdz kādam labam stopēšanas punktam Slovenijā un mēs pateicam nē, jo negribējām problēmas ar poličiem, bet apsolītais čalis neparādījās pusotras stundas laikā un mēs sakām stopēt tālāk, kad pa ceļam satikām 1 slovēņu onkulīti, kurš teica, ka bijis aizstopējies līdz ziemeļpolam. Viņš mums deva gudrus padomus kā pieredzējis stopētajs. Viņš runāja loti daudz valodās, ar mani slovēņu un krievu valodas krustojumā, bet es tāpat sapratu.


Pieredzējušais stopētājs.

Aizveda mūs līdz 1 veikala stāvlaukumam, kur mēģinājām sarunāt kādu, kas mūs vismaz līdz robežai nogādās. Viņš sev mašīnu dabūja 5 min. Viņš stopēja, jo autobuss vairs neejot uz viņa ciematu. Pēc laiciņa, kad jau jutāmies galīgi sagurušas, mums apstājas 1 sieviete un aizveda līdz Slovēnijas robežai, kur bija līdzīgi kā stopēt uz lielceļa, bet par spīti tam mums apstājās 1 mašīna pirmo 5 min laikā. Sākumā neskrējām laimīgas pie čaļa, kas nāca mums klāt, jo likās kaut kāds robežas darbinieks, kas tūlīt dzīs mūs projām, bet tad viņš piedavāja mūs aizvest līdz Ļubļanai. Viņi bija horvāti, kas man likās smieklīgi, jo 1. Stopu ceļojumā cauri Slovenijai un arī Horvātijai nesatikām praktiski nevienu horvātu. Abi bija kaut kādi tērauda tehniķi vai vēl nezin kas uz to pusi, bet nu viņi biezi braukājot uz Ķīnu, D-Koreju, Japānu, Vāciju utt. Abi ļoti jautri un smieklīgi. Vēlāk iebraucam 1 bāriņā Ļubļanas nomalē un tur vēl parunājamies, saruna kaut kāda brīdī aizgāja līdz tam, kā Ķīnā apglaba miroņus, tad par miroņu izstādem utt.. tad viens no čaļiem pateica – tāpēc es klausos Rammstein, jo satiekam 3 jaukas meitenes un runājam par miroņiem.

Satikām katras savus hostus, es paliku pie Andreja un Laia un rebeka pie Devida(Anglis, kas dzīvo Ļubļanā un privāti pasniedz angļu valodu), kurš dzīvoja kādus 5 km no Ļubļanas un bija ļoti īpatnējs vīrietis. Viņas teica, ka viņām nebijis par ko ar viņu runāt un viņš piedāvāja viņām glāzi ar ūdeni un viņas sēdēja ar savu glāzi ūdens uz dīvāna, viņš pretī uz krēsla un viņi runājās par laikapstākļiem un vēl kaut kādām small talk tēmām. Šis vēl viņas nofočēja, jo viņas esot sim pirmās meitenes, kas paliek, pārejās parasti uzreiz esot pateikušas, ka paliks kādā jauniesu hostelī. Viņš vēl lai nofotografētu ilgi čakarējās un viņas dabūja pozēt kādas 5 min. Laiai jau viņš sākumā likās jokains un viņa visu laiku saskatīja kaut ko dīvainu visās viņa darbībās, piemēram, kad viņš iebāza roku kabata, viņa nodomāja, ka šis spēlē kabatas biljardu. :) Tā kā Laia no viņa ļoti baidījās Rebeka(viņa ir kādus 10 cm garāka nekā Laia) dabūja guēt apmēram metru garā dīvānā, kas bija tuvāk Deivida istabas durvīm, viņas updeitoja dīvānu pieliekot galā krēslu, lai rebekai ir kur likt kājas.

Jā un vispār Laia ir spāņu meitene no mana dzīvokļa un Rebeka sākotnēji bija viņas vācu draudzene, kas arī Florencē Erasmusā un kopā mēs zinājām ļoti daudz valodas(vācu, kataloniešu, spāņu, itāļu, franču, krievu, latviešu, holandiešu), kas ceļojumā mums tīri labi noderēja.

Man bija foršs hosts, kurš džīvoja kopā ar 3 meitenēm, slovēnieti Anu, turcieti Bašak, kas nozīmē kviešu vārpa tulkojumā no turku val un Franču meiteni Amēliju. Vakarā ar viņu aizgājām uz piemājas bāru un runājāmies par ekoloģisko māju būvniecību un ceļošanu. Izrādas viņš sāka couchsurfingu jau Turcijā vēl nezinot par tada saita esamību, kad viņam pienāca kādi cilveki uz ielas un prasīja, kur ir tuvējais hostelis, viņš esot piedāvājis palikt pie sevis neko par to neprasot. Kad mēs ar viņu kādu laiciņu jau runājāmies, saņēmu sms no Laias – mūsu hosts ir dīvains, tiekamies rīt 10os Prešerena laukumā, mēs būsim ar somām.. es nedaudz sabijos, jo nezināju, kas ar viņām noticis, pateicu savam hostam, kas par lietu un viņš piedavāja viņām arī palikt pie viņa.

1. Diena (Florence-Trieste) 21.04.

Pirmās Rebekas pusdienas benzīntankā.

Šī bija stopēšanas ziņā diezgan neveiksmīga diena, jo nedaudz vairāk kā 400 km veicām 13 h ar 9 masīnām, jo visi mūs varēja pavest tikai nelielu gabaliņu un dēļ lieldienām lielākā daļa mašīnu bija pilnas ar ceļojošām ģimenēm.


Izmisuma galamērķi.. :)

Sanāca braukt ar vairakiem smagajiem, vienā b-tankā mums apstājās 3 smagās mašīnas, viņi visi brauca kopā uz modenu, piedāvāja aizvest, mašīnā vēl uzdāvināja hello kitty telefona maciņu. Citi šoferi mums kafiju izmaksāja, pat pēc mūsu aktīviem protestiem, ka mums viņiem jāuzsauc kafija par vešanu. Ieradāmies venēcijā diezgan vēlu, tāpēc nolēmām, ka labāk brauksim ar vilcienu uz Triesti, vēlāk parēķinājām un sanāca, ka mūsu brauciens no Florences uz Triesti mums izmaksāja tikai 13 EUR. Mums vēl policisti 2 reizes apstājās, kad stopējām, sākumā teica – te nedrīkst stopēt, tad prasīja no kurienes esam utt utt un vai negribam ar šiem kaut kur paēst vakariņas, tā, ka no policistiem itālijā ne visai baidījāmies.


Īpatnbējākā vannasistaba kādu esmu redzejusi.Viņa ir guļamistabā un viņai ir stikla siena. :)

Satikām 1. hostus Triestē. Tie patiesībā bija mūsu hosta draugi, pats hosts kaut kur bija izbraucis uz pāris nedēļām. Pasēdējām jaukā brīvdabas bāriņā ar viņiem un tad gājām uz jaunajām mājām. Tur bija jocīgākā vannasistaba, kādu esmu redzejusi – viņa atradās lielās guļamistabas kaktā un viņai bija stikla siena, tā, ka var redzēt visu, kas tur notiek. Viņam vēl bija baigi jaukais persiešu kaķis mājās, kuram bija kaut kāda nieru kaite un bija jāēd speciāla barība un jādzer speciāls ūdens, tā, ka uz zemes bija vesels kaķu ēdienu zviedru galds.

laimīgā sukka.. :P

No 19.-24. maijam lidoju uz Barcelonuu.. ^_^ Tikai 14 eur... naiss... :D Un 3dien dodos uz Slovēniju ar stopiem again...



Tīri jauki man sanāca šo ābolēnu uzbildēt... vismaz man patīk.. :)

Buaa..papildinājums

Pēc sejas šī tante izskatījās uz kādiem 55-60, bet apģērbusies interesanti.. šeit laikam visi jūtas jauni.


Atrastais uzraksts Boboli dārzā, kurā visi tāda tipa gravierējumi utt. datējās ar kādu 1959-1983. gadu.


Kaut kad sen mūsu pikniks ar Irēnu(spāņu meitene no hosteļa) Fiesolē.


Piece of paradise in Fiesole.


Sangimigniano.

Sangimigniano.


Es kādu brīdi domāju, ka šīs ir vīnogu puķes, bet tad google man pateica, ka vīnogu puķes ir zaļi dzeltenas.. biju vīlusies, jo lillā skaistākas. :) (http://pestid.msu.edu/Portals/0/dnnPhotoGallery/776/422.JPG) linkā īstās.

Tātad tā kā šī ir kultūras nedēļa Florencē un visi muzeji ir bez maksas, tad esmu jau 2 reizes bijusi Boboli dārzā, kurš gan vairāk atgādina parku nekā dārzu, bet vnk miiiiilzīgu parku ar kalniem un lejām. Biju tur pat 2 reizes. 1. reizi ar Serdžio un 2. ar Martu. Kad biju ar Serdžio salāsījām citrusu sadaļā apelsīnus un citronus, viņš vēl pažonglēja ar pomelo. :) Apelsīni tikai daļa bija garšīgi.


Čilla vietiņa ar skatu uz Florenci Boboli.


Serdžio ar pomelām pirms žonglēšanas. Visi pomelo jau bija norauti/nokrituši, kad atnācām uz to "siltumnīcu".


Citrusu podi.


Bobili dārzā bija daudz tādas ejas.


Ņam ņam ņam, mans citrons.. ^_^

Pirmo reizi ēdu citrona daiviņas, parasti sagrieztā veidā barojos ar viņu. Šitas gan bija mazāk skābs un nedaudz pat pomelo atgāināja, bet nu pārāk daudz viņu nevarēju uzreiz apēst.. un sākumā, lai sāktu lobīt viņa biezo mizu iekodos... viņš bija vnk wueee cik rūgts(miza).. Kādreiz būs bildes kā es ēdu to citronu, tā, ka gaidam updeitus.

Kad biju ar Martu citrusu dārzs bija ciet, bet bija kaut kādas loka šaušanas apmācības, kurās es piedalījos un 1. reizi dzīvē šāvu ar loku, pat diezgan precīzi.. :D Martai gan tika instruktors ādas minisvārciņos, kas sūdzējās, ka todien pārak vējains priekš miņukiem.

Kad atgriezīšos Latvijā pajautājiet, lai pastāstu faktu joku.


Skaistie koki, nezinu, kas viņi ir, bet te tādu diezgan daudz.


Baisais briesmonis, ko ieraudzījām arheoloģijas muzejā(domāts Kentaurs ar kkadu delfīna spuru un vēl dazam mistiskām detaļām). :)

Tad vēl bijām arheoloģijas muzejā un arī galeria dell'academia, kura ir slavenā(īstā) Dāvida skulptūra, tur bija arī Rape of Sabine woman(Sabīņu cilts sieviešu ieņemšana/aizvešana), bet par to nākamajā ierakstā.


Jaunumi no atrastajām ceļazīmēm.




Ilze, domāju, ka Tu sapratīsi, ko es domāju ar šo bildi.. :)

11.03.11.

Ogas, kas ir zilas un nav lillā. 1. ko redzu tādas :)

Uffa(ta saka itāļi uhh vietā).. jau labs laiks pagājis no iepriekšējā ieraksta veikšanas te.


Pirmo reizi tādu skatu redzēju.. Tāda laikam būs mūsu nākotne, visur tādas. :)

Jau tā diezgan labi sāku saprast visu itāliski, par ko man, protams, liels prieks.


Skaistais kalnu skats Toskānā.

Sapirkos kartiņās un izsūtīju pa Eiropu, tie, kas saņēma, ceru, ka patīk un ceru, ka Laumiņai nelika neko piemaksāt par saņemšanu, jo nezināju vai homemade aploksne skaitās kā normāla aploksne.. nevarējām saprast, cik marka maksā, jo uz Norvēģiju pa 65 centi sūtīju aizgāja, tad tabacchi(kiosks) pateica, ka maksā kādi 75 centi. :)Tās markas bija tik sasodīti lielas, ka nācās taisīt dažiem skaistu aploksni. :D


Protams arī jāiepozē uz kāda skata fona.

Uzzināju, ka itāļu normālajā alfabētā nav burta k.(izrunā ir, bet viņu iegūst c kombinācijās ar visādiem patskaņiem un h).

Biju visādos braucienos, piemēram, uz Pizu, no kura man vēl bilžu nav, bet kaut kad ielikšu. :) Tad vēl uz Sangimignano un Volterru, Montereggioni. Visas ļoti skaistas vietas. Volterrā atradām picēriju ar lētu un loti garšīgu picu. ^_^ mmm.

Esmu sākusi apmeklēt arī Pilates, vēl bez stretchinga un kkādas vingrošanas, kurā mūs ritīgi iztrenkā trenere.

Beidzot itāļu valodas laboratorio nejūtos kā pilnīgs idiots, kad mūs saslēdz pa pāriem runāties austiņās, jo mans zināmo frāžu klāsts ir papildinājies, nav vairs kā sākumā bija(non capito, parlo un' po italiano/nesapratu, es tikai nedaudz runāju itāliski.) Bija smieklīgi, kad mūs 1reiz ar Martu saslēdza pārī un mums bija jāapspriež dzīvoklis, kura katra no mums dzīvo.. :)

Es te īpaši ar cilvēkiem ar ko kaut kur dodos, ballējos un vnk kontaktējos nefočējos, tāpēc nezinu, vai būs bildes no ballītēm utt.. vairak došu vizuālo ieskatu vairāk vietās, ko apmeklēju un vēl šādās tādās lietās.

Man jūsu visu pietrūkst, pietrūkst arī ūdenspīpe.. :D

Itālijā visi pīpē/ir vismaz mēģinājuši zāli, pat ļoti kārtīgie skolnieki, nu vismaz 99.99%, ja ticēt tam, ko man stāstīja.

Pie manis ciemos bija meitene no Kanādas no couchsurfinga, viņa kādus 7 mēnešus ceļo jau un tikai kāda jūlijā brauks mājās. Stāstīja, ka bija Marokā kaut kādā tuksnesī, kad viņai sakās apendicīta iekaisums un kaut kā viņa saprata pēc simptomiem, kas tas ir un devās uz tuvāko slimnīcu, pēc dienas viņu operēja un viņa stāstīja, ka tas bija diezgan baisi, gulēt uz operācijas galda, kad 3 arābiski runājoši ārsti runājās savā starpa arābiski un viņa nesaprata, ko viņi runā, tad pirms maskas uzlikšanas pajautāja - tu esi smēķējusi hašišu? viņa - jā. uz ko viņi - tagad sajūtas būs līdzīgas kā smēķējot hašišu. :) Beigās viss beidzās laimīgi, neko bez apendixa viņai neizgrieza.. vismaz, cik viņa zin. :)