Roma 05.05-08.05.

Kopumā varu teikt, ka biju gaidījusi vairāk no Romas, bet tas noteikti tāpēc, ka nu jau esmu pārak pieradusi pie Itālijas dabas un arhitektūras un tā mani nepārsteidz tik ļoti kā gribētos.


Martas pārģērbšanās manevrs pie kolizeja.


Tevere upe, pie kuras atpūtinājām savas karstās nogurušās kājas.

Lai apstaigātu Romas galvenos tūrisma objektus vajag vismaz 4 dienas, jo viņa tiešām ir ļoti liela. Vatikānā biju pārsteigta, jo biju gaidījusi, ka viņš būs tā kā vairāk norobežots, bet mēs, kad jau bijām kaut kur vidū, tad tik sapratām, ka esam iegājušas jau iekšā. Ļoti sapriecājāmies, jo ieraudzījām pāvestu, kas beigās izrādījās vienkārši kardināls, ar 3 miesassargiem. Pāvestu izrādās var atpazīt pēc tā, ka viņš vienmēr valkā baltas drēbes, bet kardināli melnas ar sarkanām maliņām.


Kur nu bez klasiskās kolizeja bildes. :)

Pirmajā dienā ieradāmies un nedaudz pastaigājāmies pa Romu ar smagajām somām un vakarpusē devāmies pie mūsu jautrā hosta, kurš sagaidīja mūs kopā ar savu draugu un pirmajās sekundēs likās ļoti nopietns vīrietis, jo viņi abi bija uzvalkos, bet nu vēlāk mēs sapratām, ka viņš ir sirdī jauns puisis.


Trevi strūklaka, no kuras nedēļā izvelk ap 14 000 eur, jo tradīcija ir esot pie viņas iemest monētu uz atgriešanos(labs biznesa plāns tāda leģenda).


Supermenu pozīcija pie Trevi strūklakas(viņa tiešām ir iespaidīgi liela..strūklaka).

Es gulēju viena kapu istabā(izskatījās nedaudz kapličīga, jo bija vēsa un baltas sienas, sveču lampas, vecas mēbeles un daudz diezgan antīgi spoguļi). Man vēl 2. Diena sasatāstīja visādus spoku stāstus par spoguļiem kā logiem uz mirušo valstību, tas man „palīdzēja” aizmigt nākamajā naktī.


Piazza di Spagna


Saguruši cilvēki Spānijas laukumā.

Pirms devāmies pirmajā vakara tūrē pa Romu Frančesko mūs pārsteidza gaitenī ietērpies Bērnsa kunga maskā. :)


Manāms, ka mākslinieks Clet ar pabijis Romā.

Romā ir lētāks saldējums nekā Florencē, bet kopumā Roma tomēr ir dārgāka nekā Florence un tur nejūt tik daudz amerikāņu tūristus kā Florencē dēļ lielās platības, viņi tur vairāk izksiasīti.


Palatīns(Palatino)

Romā ir ļoti uzmanīgi jāiet pāri ceļam, jo tur autovadītāji un jo īpaši motorolleru vadītāji ne visai respektē gājējus.


Nedaudz no Vatikāna


Vīrietis, kuru mēs noturējām par pāvestu un centāmies neuzkrītoši nofotografēt, jo likās, ka tikai pāvestam ir 3 miesassargi, bet vēlāk uzzinājām, ka tas ir tikai Kardināls un ka Pāvests staigā tikai baltā un vispār tobrīd izklaidējās Venēcijā.

Kā arī pirms brauciena uz Romu vēlams paskatīties, vai tajā dienā nav gaidāms kāds valsts iestāžu streiks, piemēram, kad metro vai kolizejs utt. nestrādā.


Panteons, kurā ir Rafaēla kaps.


Ļoti tipisks skats pie visiem tūrisma objektiem.


Villa Borghese.


Mūsu prieki apelsīnu dārzā, kurā ir vienkārši burvīgi vērot saulrietu.


Pozeralbatross Venēcijas laukumā.

Lai arī Roma nav mana mīļākā pilsēta Itālijā(jo man būtībā lielas pilsētas vispār ne visai patīk), es tur lieliski pavadīju laiku.


Mana spoku istaba un mēs.


Naktī iegūtās spēļmantiņas.. Kauli(pinokio), plastmasas vannas pīlīte un kaķēns Pedro. :)


Mī un mr Bērns.. Mēs pat te izskatāmies ļoti līdzīgi. :D


Es, iejūtoties cāļa lomā.


Maniakālās sejas izteiksmes maska.


Mēnestiņa profils. :) Frančesko bija tiešam ļoti daudz masku. :)


Letais darbaspēks spagetti alla carbonara(ļoti garda un vienkārša recepte) un artišoku pagatavošanā.

Jo vairāk ceļoju, jo variāk saprotu, ka gribu dzīvot laukos, skaistos laukos un lai man pieder savs botāniskais dārzs.. jau pat esmu atradusi kompāniju, kas ar mani dzīvos kādā nomaļā stūrītī. :D

5. un 6. diena (Ļubļana, Imola, Boloņa, Florence) 25.04.-26.04.

Aizejot no mūsu jaukā Ļubļanas mitekļa.

No rīta piecēlāmies, cik nu agri spējām, kas mūsu gadījumā bija 10os no rīta un devāmies uz labāko stopēšanas punktu Ļubļanā, kurā es jau pagājušovasar dabūju pastopēt, bet mums par „prieku” tur bija policija apstājusies, bet tā kā mums priekšā jau bija 1 stopētājs, kuru, izskatījās, maz uztrauca policijas klātbūtne, tad nu mēs nostājāmies aiz viņa un policijai bija diezgan vienalga, ka mēs tur esam un velāk viņi aizbrauca.
Stāvējām kādu stundu un jau domājām, ka Slovenija nemaz nav tik laba vieta stopēšanai, kad mums apstājās horvāta un itāļa krustojums, kurš mūs piedavājās aizvest pat uz Florenci, bet tā kā mēs vēl nejutāmies īsti gatavas beigt tik ātri mūsu ceļojumu, devāmies uz Boloņu, kur Rebekai mācījās 1 draugs, sākumā domājām palikt līdz pēdejam vilcienam tur un tad braukt uz Florenci, bet viņās draugs Hannes izkārtoja, ka varam palikt pie viena viņa norvēģu drauga Martina, jo viņš bija viens dzīvoklī šajās brīvdienās. Visi vakara aizgājām pasedēt uz īru bāru, paspēlējām briežu spēli(pastāstīšu sīkāk, kad atbraukšu uz Latviju). Tad gājām uz mūsu kārtējām pagaidu mājām. Vakarā ar Martinu mums bija diskusija par fiziku(viņš studē fiziku universitātē), bija interesanti, bet viņš slikti spēja atrisināt dažus praktiskos uzdevumus, ko izaicināju viņu izdarīt(paprasiet vēlāk par triku ar nažiem). Pašās beigās viņš man sastāstīja šausmu stāstus par dzīvokli, kur palikām un es kādu stundu nevarēju aizmigt, jo katra skaņa, ko dzirdēju lika sajusties diezgan neomolīgi, mana fantāizja tumsā ļoti labi darbojas.

Martins mācās frāzi "es esmu maziņš taurenītis" visās valodās, tā izlēma, jo kaut kā sagadījās, ka zin viņu jau 4 valodās un kad es viņam pateicu latviešu versiju, mēs gājām pa ielu un šis gāja kādas pāris min skaļi sakot es esmu maziņš taurenītis(mēģinot pareizi izrunāt), man bija smieklīgi. Savukārt es iemācījos, ka tas norvēģiski ir Jeg er den lille sommerfuglen.

un 6. diena

Iesēdāmies vilcienā un pēc 2 h bijām Florencē. Bija dīvaini atbraucot uz SMN staciju Florencē sajutos kā mājās. :)

4. diena (Ļubļana, Bled, Bohinj) 24.04.

No rīta skrējām uz vilcienu, jo, protams, es lieliski māku lasīt karti un mēs gājām „īsāko” ceļu.. Bet kad atradām īsto, tad sākām skriet, lai paspētu, Laia bija jau krietni priekšā, kad mēs satikām indiešu puisi/vīrieti Ragū, bet tad vēl neiepazināmies, šis mums tik paprasīja, vai mēs uz Bled ezeru braucam, viņš brauca ar autobusu, mēs ar vilcienu.
Apgājām gandrīz apkārt ezeram un tad devāmies meklēt autobusa pieturu, lai dotos uz Bohinj ezeru. Ieturējām mltīti autobusa pieturā, tas jau nekas, ka tuvumā mums bija ezers un tur būtu daudz jaukāk, mumns vispār parasti maltītes sanāca kaut kur benzīntankos, autoostās, vilciena stacijās utt, kaut arī apmeklējām daudz skaistas vietas. :)


Bled ezers no skaistākā leņķa.

Kad jau sēdējām autobusā, nākamajā pieturā iekāpa indiešu čalis, kurš vairak izskatās pēc ziepju operas varoņa nekā pēc īsta indieša. Tad viņš apsēdās mums blakus un es uzzināju, ka viņam ir bakalaurs un maģistrs biotehnoloģijās, maģistrs vēl kaut kādā zinātnē un doktora grāds nanotehnoloģijās, kuru viņš ieguvis Holandē.
Bohinj ezers bija ļooti skaists, man daudz labāk patika nekā Bled. Bled bija arī jauks, bet nu Bohinj mazak tūristu skarts, dabiskāks un vairāk un lielāku kalnu ieskauts.


Skaistais Bohinj ezers, daudz labāks par Bled.


Rebeka ar mūsu satikto indieti Raghu.


Mēs pie Bohinj ezera.


Skaistais Bohinj ezers.

Tā kā mums bija 2 h līdz autobusam nolēmām stopēt un Ragū nolēma mums pievienoties, jo nekad to nebija darījis, mums tas derēja, jo stopēt 2 un 2 ir vieglāk nekā 3atā vai 4atā. Beigās nostopējām masīnu, kura paņēma mūs visus 4us. :)


Metelkova Ļubļanā(vakaros tur savācās kaudze ar jauniešiem un spēlē ģitāras, dzied, reizēm tur kādas jaunās grupas uzstājās, var teikt, ka visi tur nāk ballēties).


Metelkova.


Tajā pašā Metelkovā.

(Ja interesē vēl bildes no Metelkovas, tad viņu var vienkārši iegūglēt)

Vakarā gājām uz Metelkovu(jauniešu tusiņu vieta Ļubļanā). Tur satikām Bašeku un viņas hostotos 18 angļu aktīvistus, kas ar riteņiem devās uz Palestīnu uz kaut kādu protesta akciju. Tad mēs visi kopā gājām uz kaut kādu koncertu, kur spēlēja 2 slovēņu un 1 franču rokgrupa, kuru nosaukumus es neatceros. Tas koncerts notika ļoti jocīgā bārā/klubā, kur viss apzīmēts ar grafitti, bet kopumā tur bija jauki. Daudz dejojām, tad aizgājām atpūsties un iepazināmies ar brazīļiem, no kuriem 2 strādā Minhenē, Vācijā. Draudzīgo sauca Eriks un viņš bija normāls, runājās, bet nekoļīja "wanna see my room?" stilā.. Sākumā man vispār bija pienācis smukulītis no viņu bariņa un sāka ar mani runāt portugāliski, kad es atbildeju lauzītā portugāļu valodā, ka nerunāu portugāliski, viņš man pateica, ka es izskatījos pēc brazīlietes. Man jau 2 cilveki no Dienvidamerikas ir teikušī, ka es izskatos pēc brazīlietes. Tad bija vēl 1 niknais tur, kurš bija greizsirdīgs uz 1 no saviem draugiem, jo viņš bija smuks un visās vietās kur tusejās dabūja vismaz 1 meiteni, bet bieži vien pat vairāk.. bija smieklīgi, kad viņš sāka bļaut uz savu draudzīgo draugu, ka viņš idiots, runā ar mani, ka es aiziešu un sākšu kārties kaklā tam viņu smukajam draugam, bet galvenais, ka tā nikni pasaka, kaut arī es pat neskatījos uz to brunču mednieku, protams, viņš to teica portugāliski, bet es sapratu paļubom.
Tad vēlāk visi gājām ēst burekus un mums pievienojās franču un sloveņu rokgrupas. Tiik jautri čaļi. Vienam francūzim bija ūsas un viņš viņas vēlāk vel uzrullēja kā filmās parasti rāda, kā kaut kāds Erkils Puaro. Tagad tā grūti pastāsdtīt, kas tiesi bija jautri, bet nu katrā gadījumā viņiem bija ļoti laba humora izjūta. :) Tas bija viens no labākajiem vakariem visa cēļojuma laikā, ļoti daudz jautru piedzīvojumu. Viņi mūs piedāvāja aizvest uz Ungāriju, kur viņiem nākamais koncerts, bet nu mums tas bija ne visai pa ceļam. :)

3. diena (Ļubļana) 23.04.

Satikāmies ar Laiu un Rebeku un tad uz 1 tilta čillojām un runajāmies saulītē kādas 3 h. Bija patīkami atpūsties un ne par ko neuztraukties. Vēlāk ēdām ceptas zivis Ļubļanas tirdziņā, ļoti gardas bija(sardīnes un vēl kaut kādas, kuru sugu vairs neatceros).


Rebeka ar savu citronu Radleru. :)


Viens no populārākajiem aliem Slovēnijā, diezgan sīvi cīnās ar sarkano Unionu.


Pērkot zivju kraukšķus. Fonā redzamas Rebeka, Bašek un Andrejs.


Ņam ņam zivju čipsi.


Pirmo reizi dzīvē izmēģinājām sava veida dump diving. Kad beidzās tirgus, tirgotāji atstāj pussliktos(piem., tomāts ar mazu robiņu utt)dārzeņus kastēs uz zemes un tad daudzi savāc. Pamēģinājām to arī Florencē.. sākumā bija dīvaini, bet nu tas nav kā rakāties miskastē. :D


Dārzs praktiski Ļubļanas centrā. Mīlu to zaļo pilsētu.

Vēlāk pastaigājāmies pa Ļubļanu, iepirkām partikas krājumus, es, protams, priecājos ieraudzījusi veikalā skābo krējumu, biezpienu, kefīru un mīksto fetas sieru, kuru nevar dabūt nekur Itālijā.


Foršās skulptūriņas uz margām muzejā.

Bijām vēl dabas muzejā, kur, man par prieku, bija daudz kas no bioloģijas un fizikas. :)


Dzīvojām tajā mājā pa labi.

Tajā vakara paēdām vakariņas un jau ap kādiem 24iem gājām gulēt. Vēl pirms tam es parunājos ar Anu un viņa stāstīja, kā viņi ar Andreju eso nočiepušī milzīgu podu ar bambusa kociņiem no kāda restorāna durvju priekšas, tad esot bijis lietains un, ja kāds nācis, tad viņi apskāvušies un tēloja mīlniekus(viņi arī dzīvē ir pāris). Tas pods tiešām bija liels.. nezinu, ka viņi viņu atstiepa vispār. :)

2. diena (Trieste- Ļubļana) 22.04.

Aleja, ko šķērsojām pa ceļam uz brokastīm.

Pamodāmies relatīvi agri un devāmies iekaqrot Triesti. Ļoti jauka un skaista Itālijas pilsētiņa, kas gan vairak izskatījās pēc Slovēnijas pilsētas.


Glezna, kas bija kafejnīcā, kur ēdām brokastis.


Laia, Riccardo un Rebeka


Mēs un Adrijas jūra.

Paēdām brokastis jauka kafejnīciņā un devāmies uz autobusu skatīties pili. Pie pils bija ļoti skaisti, bet mēs tur kādas labi, ja 20 min pavadījām, jo mums bija jābrauc atpakaļ, lai varētu laicīgi sakt stopēt, jo jau nāca laiks tuvu 15iem un zinot kā mums iepriekšējā dienā gāja, nelikās visai uzmundrinoši stopēt naktī.


Viens no skaistajiem pils parkiem Triestē.


Pa ceļam uz pili Triestē.



Pati pils.

Aizbraucām ar autobusu līdz pašai pilsētas nomalei un sākām savas stopēšanas gaitas. Negāja visai labi, jo neviens īpaši nestājās, kā vēlāk uzzinājām, jo netālu veikals uz kuru visi brauc, bet nebrauc līdz Slovēnijas robežai. Tad mums apstājās menti, prasīja dokumentus, mēs nedaudz sabijāmies, jo domājām, ka mums sodu uzliks, bet nu viņi tik mūs pierakstīja un pateica, ka jābūt uzmanīgām, jo šogad esot 10 bezvēsts pazudušie, tad pateica, ka kaut kāds viņu draugs mūs aizvedīs un aizbrauca, bet tas draugs neatbrauca, tas jau nekas, ka mums bez stopēšanas pēc kādam 15 min apstājās sieviete un pati piedāvāja aizvest līdz kādam labam stopēšanas punktam Slovenijā un mēs pateicam nē, jo negribējām problēmas ar poličiem, bet apsolītais čalis neparādījās pusotras stundas laikā un mēs sakām stopēt tālāk, kad pa ceļam satikām 1 slovēņu onkulīti, kurš teica, ka bijis aizstopējies līdz ziemeļpolam. Viņš mums deva gudrus padomus kā pieredzējis stopētajs. Viņš runāja loti daudz valodās, ar mani slovēņu un krievu valodas krustojumā, bet es tāpat sapratu.


Pieredzējušais stopētājs.

Aizveda mūs līdz 1 veikala stāvlaukumam, kur mēģinājām sarunāt kādu, kas mūs vismaz līdz robežai nogādās. Viņš sev mašīnu dabūja 5 min. Viņš stopēja, jo autobuss vairs neejot uz viņa ciematu. Pēc laiciņa, kad jau jutāmies galīgi sagurušas, mums apstājas 1 sieviete un aizveda līdz Slovēnijas robežai, kur bija līdzīgi kā stopēt uz lielceļa, bet par spīti tam mums apstājās 1 mašīna pirmo 5 min laikā. Sākumā neskrējām laimīgas pie čaļa, kas nāca mums klāt, jo likās kaut kāds robežas darbinieks, kas tūlīt dzīs mūs projām, bet tad viņš piedavāja mūs aizvest līdz Ļubļanai. Viņi bija horvāti, kas man likās smieklīgi, jo 1. Stopu ceļojumā cauri Slovenijai un arī Horvātijai nesatikām praktiski nevienu horvātu. Abi bija kaut kādi tērauda tehniķi vai vēl nezin kas uz to pusi, bet nu viņi biezi braukājot uz Ķīnu, D-Koreju, Japānu, Vāciju utt. Abi ļoti jautri un smieklīgi. Vēlāk iebraucam 1 bāriņā Ļubļanas nomalē un tur vēl parunājamies, saruna kaut kāda brīdī aizgāja līdz tam, kā Ķīnā apglaba miroņus, tad par miroņu izstādem utt.. tad viens no čaļiem pateica – tāpēc es klausos Rammstein, jo satiekam 3 jaukas meitenes un runājam par miroņiem.

Satikām katras savus hostus, es paliku pie Andreja un Laia un rebeka pie Devida(Anglis, kas dzīvo Ļubļanā un privāti pasniedz angļu valodu), kurš dzīvoja kādus 5 km no Ļubļanas un bija ļoti īpatnējs vīrietis. Viņas teica, ka viņām nebijis par ko ar viņu runāt un viņš piedāvāja viņām glāzi ar ūdeni un viņas sēdēja ar savu glāzi ūdens uz dīvāna, viņš pretī uz krēsla un viņi runājās par laikapstākļiem un vēl kaut kādām small talk tēmām. Šis vēl viņas nofočēja, jo viņas esot sim pirmās meitenes, kas paliek, pārejās parasti uzreiz esot pateikušas, ka paliks kādā jauniesu hostelī. Viņš vēl lai nofotografētu ilgi čakarējās un viņas dabūja pozēt kādas 5 min. Laiai jau viņš sākumā likās jokains un viņa visu laiku saskatīja kaut ko dīvainu visās viņa darbībās, piemēram, kad viņš iebāza roku kabata, viņa nodomāja, ka šis spēlē kabatas biljardu. :) Tā kā Laia no viņa ļoti baidījās Rebeka(viņa ir kādus 10 cm garāka nekā Laia) dabūja guēt apmēram metru garā dīvānā, kas bija tuvāk Deivida istabas durvīm, viņas updeitoja dīvānu pieliekot galā krēslu, lai rebekai ir kur likt kājas.

Jā un vispār Laia ir spāņu meitene no mana dzīvokļa un Rebeka sākotnēji bija viņas vācu draudzene, kas arī Florencē Erasmusā un kopā mēs zinājām ļoti daudz valodas(vācu, kataloniešu, spāņu, itāļu, franču, krievu, latviešu, holandiešu), kas ceļojumā mums tīri labi noderēja.

Man bija foršs hosts, kurš džīvoja kopā ar 3 meitenēm, slovēnieti Anu, turcieti Bašak, kas nozīmē kviešu vārpa tulkojumā no turku val un Franču meiteni Amēliju. Vakarā ar viņu aizgājām uz piemājas bāru un runājāmies par ekoloģisko māju būvniecību un ceļošanu. Izrādas viņš sāka couchsurfingu jau Turcijā vēl nezinot par tada saita esamību, kad viņam pienāca kādi cilveki uz ielas un prasīja, kur ir tuvējais hostelis, viņš esot piedāvājis palikt pie sevis neko par to neprasot. Kad mēs ar viņu kādu laiciņu jau runājāmies, saņēmu sms no Laias – mūsu hosts ir dīvains, tiekamies rīt 10os Prešerena laukumā, mēs būsim ar somām.. es nedaudz sabijos, jo nezināju, kas ar viņām noticis, pateicu savam hostam, kas par lietu un viņš piedavāja viņām arī palikt pie viņa.

1. Diena (Florence-Trieste) 21.04.

Pirmās Rebekas pusdienas benzīntankā.

Šī bija stopēšanas ziņā diezgan neveiksmīga diena, jo nedaudz vairāk kā 400 km veicām 13 h ar 9 masīnām, jo visi mūs varēja pavest tikai nelielu gabaliņu un dēļ lieldienām lielākā daļa mašīnu bija pilnas ar ceļojošām ģimenēm.


Izmisuma galamērķi.. :)

Sanāca braukt ar vairakiem smagajiem, vienā b-tankā mums apstājās 3 smagās mašīnas, viņi visi brauca kopā uz modenu, piedāvāja aizvest, mašīnā vēl uzdāvināja hello kitty telefona maciņu. Citi šoferi mums kafiju izmaksāja, pat pēc mūsu aktīviem protestiem, ka mums viņiem jāuzsauc kafija par vešanu. Ieradāmies venēcijā diezgan vēlu, tāpēc nolēmām, ka labāk brauksim ar vilcienu uz Triesti, vēlāk parēķinājām un sanāca, ka mūsu brauciens no Florences uz Triesti mums izmaksāja tikai 13 EUR. Mums vēl policisti 2 reizes apstājās, kad stopējām, sākumā teica – te nedrīkst stopēt, tad prasīja no kurienes esam utt utt un vai negribam ar šiem kaut kur paēst vakariņas, tā, ka no policistiem itālijā ne visai baidījāmies.


Īpatnbējākā vannasistaba kādu esmu redzejusi.Viņa ir guļamistabā un viņai ir stikla siena. :)

Satikām 1. hostus Triestē. Tie patiesībā bija mūsu hosta draugi, pats hosts kaut kur bija izbraucis uz pāris nedēļām. Pasēdējām jaukā brīvdabas bāriņā ar viņiem un tad gājām uz jaunajām mājām. Tur bija jocīgākā vannasistaba, kādu esmu redzejusi – viņa atradās lielās guļamistabas kaktā un viņai bija stikla siena, tā, ka var redzēt visu, kas tur notiek. Viņam vēl bija baigi jaukais persiešu kaķis mājās, kuram bija kaut kāda nieru kaite un bija jāēd speciāla barība un jādzer speciāls ūdens, tā, ka uz zemes bija vesels kaķu ēdienu zviedru galds.