25.07. (7. diena)

Mūsu camp "Rača"

Ap kādiem 6iem-7iem rītā, vētra beidzot bija pierimusi. Tad mēs aizmigām.
Pamodāmies ap kādiem 10iem no rīta, paložņājām pa tuvējām klintīm, paēdām brokastis(visādi rieksti un rupjmaize ar speķi(schmeckt gut!)) un vienkārši baudījām Horvātijas dabas burvību, tās askētisko skaistumu.


Tiem nirējiem noteikti patiktu mans "Someday we're all gonna dive" topiņš. :)


Solveiga, kas ložņā pa 1 no klintīm.


Stopējam uz Splitu(Horvātijā), bet sanāca nostopēt uzreiz uz Bosniju.

ap kādiem 12iem sākām stopēt uz Bosniju un Hercogvinu. Sākumā mums apstājās kabriolets, bet mēs bijām 3 un ar lielām somām, bet tur tikai 2 brīvas vietas bija, nesatilpām. Tad es pateicu : "Dīvaini, mums visu laiku tikai krutas mašīnas stājas." Uzmini nu, kas notika, mums apstājās golfiņš, ar kuru mēs tajā dienā veicām kādus 500-600 km. Šoferim bija smieklīgi izteikumi, piem., it is not good. un tad es pajautāju - Why? un šis - because it is bad. un tā daudz reizes, dažreiz bija its bad, becauce it's not good. Tad vēl viņš smējās, jo, mums esot ceļā, viņam piezvanīja draugs un pateica, ka viņu kopīgais draugs ir salauzis peni... es nezinu, kā tas ir iespējams.. Iemācījāmies 1 sliktu horvātu vai bosnijiešu lamuvārdu - kurvin sine.. manuprāt nozīme visnotaļ skaidra. :)

Viņa vārdu mēz uzzinājām tik ap kādu 400 km, kad viņš pateica, ka mēs jau ceļojam tik ilgi kopā, bet viņš vēl nezinot mūsu vārdus. Viņu sauc Antonio. Par Solveigu viņš teica, ka viņas vārds skan līdzīgi kā kolēga. :)

Uz robežas viņiem ir pieņemts jokot un runāties ar robežsargiem, ne kā bija LV, kad vajag bezmaz sastingt un neizdvest nevienu lieku skaņu. Lieki piebilst, ka Bosnijieši nezināja, kur ir Latvija, tāpēc ar mūsu pasēm aizgāja pārbaudīt kartē, vai tāda eksistē. :)

Kopumā viņš bija ļoti jauks, atveda mūs līdz Medžgorije un iedeva Bosnijas un Horvātijas karti, kurā tika diskriminēta Lietuva(viņas galvaspilsēta bija Kauņa), vēlāk būs vēl stāsts par Lietuvas diskrimināciju Bosnijas kartēs.

Medžgorije(pēc izrunas) bija pilna ar poļu svētceļniekiem. Medžugorje ir mazs kalnu ciemats Bosnijā - Hercegovinā netālu no Mostaras. Kopš 1981. gada visi Medžugorjes iedzīvotāji un miljoniem svētceļnieku no visas pasaules šeit ir liecinieki Jēzus Kristus Mātes, Vissvētās Jaunavas Marijas vistuvākajai klātbūtnei. Caur dažiem cilvēkiem, vizionāriem, Dievmāte ik mēnesi sūta pasaulei savus aicinājumus.


Medžugorijes Svētā Džeimsa baznīca.

Paklejojām tur, atradām vietu, kur pārdeva Dievmātes Marijas kulonus uz svaru. :) Izdomājām, ka kaut kas jāapēd un iegriezāmies tuvējā kafejnīcā/bārā, kurā mēs kur gadijās, kur ne, bijām vienīgās sieviešu dzimuma pārstāves. Paprasījām menu, bet viesmīlis/īpašnieks(turpmāk Gorans) teica, ka viņam nav, bet viņš pateiks, ko var mums piedāvāt. Sākumā mēģinājām ar viņu krieviski runāt, bet, kad sapratu, ka viņš krieviski tikai so-so saprot, pārgājām uz zīmējumiem. Vi;n;s paņēma lapu, uzzīmēja tur vistu, kuru es sākumā par pīli noturēju, cīsiņus, cūku un vēl visu ko. Pasūtījām grillētu jaukta tipa gaļu un dārzeņus par 8 EUR uz 3ām. Viņš mums, ko neapēdām vēl līdzi iedeva un mums bija nākamajā dienā brokastis. Paņēmām vēl katra pa alum, tad next round Gorans mums uzsauca, tad mums sāka uzsaukt vēl viskas un mums pilnīgi nācās bezmaz lūgties, lai vairs neuzsauc. Vīrieši Bosnijā, vismaz bārveidīgās iestādēs, sievietēm neļauj maksāt par savu alkoholu. Nosēdējām tajā vietā vairākas stundas un tad devāmies uz telti. Pa ceļam "mājās" vēl katra nopirkām pa burekam(balkāniem raksturīga bulka, kas ir apm. 25 cm gara un 15 cm plata un pildīta ar gaļu, sieru un spinātiem vai biezpienu un ir ļoti garšīga un lēta) un bumbiņu saldējumam(tādu kā pārdod speciālās saldējumu tirgotavās), samaksājot par to visu kopā tikai kādus 2 Eiro.


Gorans, Arta, es un mūsu sievišķīgās alus glāzes. :D

Mēs tur atradām vienīgo kempingu pilsētā, kurš bija zeme, kas noklāta ar maziem akmentiņiem, kuri bija pietiekami spici, lai būtu jūtami cauri manam guļamajam paklājiņam. Te jau bija mūsu pārbaudījums naktī, aizmigt varējām, bet no rīta bija pārlauzta mugurkaula sajūta, bet viņa, par laimi, nebija ilga, tikai kādu neilgu laiku pēc pamošanās, līdz saņēmos celties un līst ārā no guļammaisa, jo par spīti visam ļoti gribējās vēl pagulēt.

24.07. (6. diena)

Dienas sākums bija visnotaļ nomācošs, jo bijām iestrēgušas Krk salā un visu laiku lija(telts nevarēja izžūt, lai viņu novāktu). Beidzot ap 16iem laiks noskaidrojās un telts izžuva, varējām beidzot stopēt uz Rijeku.

Pēc 30 minūšu stāvēšanas ceļa malā, mūs paķēra kāds Itāļu pāris no Boloņas, tieši iedomājos par Boloņas spagetti mērci(tajā vakarā vēl tieši sanāca, ka ēdām spagetti bolognesi). Kad braucām mazajā fiatiņā vējš uz tilta, kas veda uz Rijeku bija tik spēcīgs, ka mašīnu nēsāja uz sāniem apmēram 50 cm robezās, bet pašiem Horvātiem tas bija tikai a bit stormy. :)



Bildē redzams kā stāvu vietā, kur mūs izlaida Itāļu pāris, jo mums vairs nebja pa ceļam, vajadzēja sākt doties Bosnijas virzienā.

Šajā vietā mēs nostopējām slovēņu vīrieti(Nino), kurš mūs aizveda kādus 70 km viņam ne pa ceļam, jo viņam bija bail, ka mūs ceļa malā aizpūtīs. :) Viņš bija ļoti interesants sarunu biedrs. Pastāstīja par Slovēņu un Horvātu konfliktiem, ka, piemēram, abu valstu policisti diezgan piesienas otras valsts autovadītājiem, kad apstādinā. Horvātu menti pat bieži vien paņem Slovēņu tiesības un liek maksāt sodu par kādu pārkāpumu, kas nav veikts.


Nino mūs nogādāja līdz kempingam "Rača".



Šis skats ir pie tā kempinga un kā mums Nino teica, tā baltā līnija starp jūru un sauszemi norāda, ka būs vētra. Un, jā... mēs viņu ļoti izjutām. :)


Neliels vējelis 2010.

Kaut kā nostiprinājām telti ar akmežiem, gumijām, skočiem, mietiņiem(kurus akmenscietajā zemē iespraust bija praktiski mission impossible) un vēl visu, ko varējām atrast. Uzslējām telti citas milzīgas telts(kura bija saplēsta un nu jau vairāk atgādināja buru) aizvējā, labākais, ka nakts vidū kāds viņu novāca un izmeta miskastē un mūsu telts sāka aizvien spēcīgāk plivināties vējā.



Mūsu vareni nostiprinātā telts un Solveiga, kas kā topošā arhitekte lika mums viņu uzbūvēt maksimāli simetrisku, lai izturīgāka.

Paēdām vakariņās spagetti bolognesi. ^_^ mmm... neskatoties uz to, ka tie bija Horvātu makaroni.

Kad ielīdām teltī un centāmies iemigt sajūta bija, ka mēs gulētu kādā ļoti ienīstā objektā un vesels bars ar cilvēkiem/dzīvniekiem cenšas viņu iznīcināt raustot uz visām pusēm. Pēc pāris stundu bezmiega sākām apsvērt iespēju iet gulēt tualetē uz grīdas, jo to vismaz neaizpūtīs(tur bija normāla WC ar dušām), bet beigās nolēmām cīnīties kopā ar mūsu telti ar viņas 2. ceļojuma pārbaudījumu-vētras izturību. Un telts saņēma 4,7/5, jo brīžiem 2. slānis atāķējās un plivinājās vējā, tad nācās iet ārā un viņu atkal stiprināt alu cilvēku stilā ar akmeņiem dauzot mietiņus zemē optimālā slīpumā, lai neizraujas. Iespējams baisākā nakts visa ceļojuma laikā.


Pie Camp "Rača".

23.07. (5. diena)

No rīta atvadījāmies no Andreja un tad nejauši aizbraucām pa zaķi ar Ļubļanas autobusu ar numuru 6. Devāmies uz labāko stopēšanas spotu visā Ļubļanā. Tur atnākot neviena nebija, bet pēc neilga brītiņa ieradās vēl pāris stopētāji un nostājās aiz mums(nerakstītais stopētāju likums). Mūs drīz vien izdevās nostopēt mašīnu, kuras vadītājs bija ķīmiķis, bija ļoti interesanti ar viņu parunāties, vēl pirms kāpšanas ārā no masīnas viņš iedeva smaržīgu lavandas maisiņu(laikam kaut kādos esteros pamērcēts bija, jo pārāk labi smaržoja). :) Viņš mūs aizveda līdz Postojnajai, kurā mēs Slovēņu alas lūkojāmies.

Postojnajas alas bija fantastiski skaistas, patīkami vēsas(ārā bija ap +40, bet alās +8°C), pilnas ar stalktītiem un stalagmītiem. Pirms ieiešanas alā vēl apēdām dienišķo speķmaizi, jo tuvumā nebija pārtikas veikalu normālās cenās dēļ lielā tūristu daudzuma. :) Biļete gan bija visnotaļ dārga(proporcionāli mūsu budžetam) 16 EUR par alām un ja vēl klāt akmens klintī izcirsto pili panemt, tad 21 EUR.

Tad devāmies uz pilsētiņu, kas bija kādus 5 km no tām alām, lai lielveikalā iepirktu pārtikas krājumus un dotos tālāk ceļā. Veikalā satikām vēl 2 stopētajus, kas devās uz Rijeku, jo viniem tur bija guļvieta, kas der arī, ja lietus sāk līt(viņiem nebija telts), šī guļvieta bija automašīnu tunelis Horvātijā cauri klintij, kas vēl nebija atvērts, bet visi būvniecības darbi tur jau bija pabeigti. Mēs sākumā gribējām stopēt uz Slovēnijas robežu tik, bet tad nolēmām, ka Rijeka ar būs ok.

Tad mēs pie viena BT nostopējām jauku čali, kas mūs aizveda līdz Slovēnijas pierobežas pilsētiņai, kuras nosaukumu vairs neatceros, bet nu bija patīkami, ka vinš nebrauca pa šoseju, bet speciāli cauri ciematiņiem, pa garāko ceļu, lai mēs redzētu Slovenijas mazās pilsētiņas, jo es sākumā biju kaut kā sarunas gaitā pieminējusi, ka man patīk mīlīgie Slovēnijas ciematiņi.

Tajā pierobežas pilsētiņā visi bija tik pozitīvi pret mums, māja, smaidīja, pat kkādi bērni sveicināja, katrā gadījumā jutāmies tur ļoti labi. Drīz mums izdevās nostopēt čali, kas izskatījās pēc kaut kāda mafijas bosa(ap 40-50 gadu vecs, ģērbies tāda kā uzvalkā, ar tumšiem matiem un āru, apkāries ar zelta ķēdēm un pāris gredzeniem uz pirkstiem un brauca krutā mersedesā). Vinš mūs aizveda līdz Nijvicei(Horvātijas Krk salā).



Kad viņš mūs izlaida tajā Njivicē, mēs sajutāmies kā Beverlihilzas lauķi. Visi tur tādi biezi izskatījās un vienkārši čupa ar tūristiem visapkārt, bet ļoti skaista daba un skati. Parsteidza, cik dzidrs un sāļš ir Adrijas jūras ūdens.


Dzidrais Adrijas jūras ūdens, praktiski nemanāms.

Tad nāca neforšais moments, bija jāatrod, kur gulēt. Visur bija kaut kādas vasarnīcas un mājas, tad mums izdevās atrast kempingu un sākumā negribējām tur gulēt, jo domājām, ka liks maksāt, bet tomēr nolēmām tur apmesties, kad ieraudzījām, kādi Horvātija ir meži(tas bija necaurredzamākais biezoknis, kuru jebkad esmu redzējusi, liekas, tur aug 5 milzīgi koki uz kvadrātmetru un lai arī bija gaišs, tajā biezoknī bija praktiski melna nakts). Mēs negribējām maksāt par kempingu, jo mums nemaz nebija horvātu naudas un tas noteikti būtu ļoti nedraudzīgi mūsu budžetam. Tad Artai kaut kas pateica, ka ja uz 1 nakti un bez mašīnas, tad var apmesties kempā pa velti, ko mēs arī izdarījām, vēlāk tikai 1 satiktais puisis, kas bija strādājis Krk salā pateica, ka Horvātijā nekas nav par velti, pilnīgi nekas.

Telti mēs, protams vāji nostiprinājām, jo Horvātijā taču nelīst.

Vakarā redzējām skaistus zibeņus pāri jūrai, kas ilga kādas 30 min, tad negaiss atnāca līdz mums un samirka(arī no iekšas) telts(jo kā jau teicu iepriekš, mēs vinu kārtīgi nenostiepām). Mitra naksniņa sanāca. Telts pārbaudījumu posms bija sācies, un 1. pārbaudījums bija ūdensnoturība (es dotu 4 no 5 ballēm, ja nostiepta).

22.07. (4. diena) Slovēnija, Ļubļana

Pils tornī uz stikliem bija tādas norādes uz visam pasaules galvaspilsētām.



Skats no ļubļanas pils viena no jumtiem



Šī bija interesanta ala, kas izveidota tajā pilī, tur bija patīkami vēss un skanēja skaista, mierīga mūzika, valdīja patīkama atmosfēra.




Pamodāmies visnotaļ izgulējušās, sataisījāmies. Drīz vien no rīta ieradās Mona (CSere no Somijas). Viņa ir, iespējams, trakākā ceļotāja, ko pazīstu. Viņa jau kopš 15 gadu vecuma ceļo viena ar stopiem(sākumā gan tikai pa Eiropu, bet šogad bija Gruzijā, Serbijā, Albānijā, Melnkalnē, Bosnijā utt..utt..īsāk sakot, visus Balkānus izbraukāja ar stopiem vienatnē), tagad viņai ir 20.

Bija dīvaini, kad dienas vidū varējām sēdēt pilsētā upes krastā un dzert slovēņu vīnu neuztraucoties par negaidītu policistu ierašanos.



Mona vēl stāstīja, ka bija kaut kad Latvijā un viņa nesaprot mūsu tieksmi visu latviskot, piemēram viņas uzvārdu(Krueger), kurš pēc latviskošanas skanējis Krīgere. :) Vienīgi, ka bija pārsteigta, ka latviešiem Somija nav Finland vai kāds cits Fin... variants.

Vakarpusē ieradās vēl 2 CSeres no Nīderlandes pie Andreja(mūsu hosta). Mēs pirms viņās satikt dzelzceļa stacijā vēl teātri izspēlējām, tipa es un Mona kā 2 draudzenes pastaigājamies gar tām meitenēm, kad pēkšņi pieskrien Andrejs un cenšas nozagt Monai somu, bet viņa to stingri tur, tad es viņai nāku palīgā noturēt somu un pieskrien Solveiga un palīdz Andrejam, pēc brītiņa arī Arta nāk Andrejam palīgā, tā mēs tur raustījām to somu kādu brītiņu(vērojot pārsteigtās meiteņu sejas un sastingušos stāvus), tad vnk piegājām un sasveicinājāmies. Grūti to te tā aprakstīt, bet bija smieklīgi, viņas noticēja. :)

Tad es jau 2. reizi ceļojuma laikā līdu pāri sētai(šī bija kaut kur 3 vai vairāk m augsta), tieši, kad pārlīdu, Mona atmūķēja vārtus, kaut kādu stieplīti atvienoja un Artai un Andrejam nebija jālien pāri. Tad mēs devāmies lēkāt pa kaut kāda sporta kompleksa jumtu, kurš bija kā balons jeb dirižablis, vienvārdsakot mīksts, kā piepūšamās atrakcijas. Brīžiem jau likās, ka varam novelties no viņa, bet nu visi palikām dzīvi un veseli pēc lēkāšanas. :)



Solveiga fotografē Andreju uz tā mīkstā brīnuma.

Šajā vakarā devāmies uz mākslinieciski izveidotu tusēšanās vietu kaut kādās pamestās noliktavās Ļubļanā. Tur bija visādi grafiti, vnk zīmējumi, skulptūras no visādiem dīvainiem un ne tik dīvainiem materiāliem, pat kaut kāda mašīna aplīmēta ar pornožurnāliem. Tad vēl tur 2 ēkās bija ierīkoti bāri un lielākajā bija vēl skatuve un deju placis. Žēl, ka Latvijā nekā tamlīdzīga nav, iespējams Andrejsla ir kaut kas uz to pusi, bet nestāv līdzi tai Ļubļanas vietiņai.