otrdiena, 2010. gada 28. septembris

23.07. (5. diena)





No rīta atvadījāmies no Andreja un tad nejauši aizbraucām pa zaķi ar Ļubļanas autobusu ar numuru 6. Devāmies uz labāko stopēšanas spotu visā Ļubļanā. Tur atnākot neviena nebija, bet pēc neilga brītiņa ieradās vēl pāris stopētāji un nostājās aiz mums(nerakstītais stopētāju likums). Mūs drīz vien izdevās nostopēt mašīnu, kuras vadītājs bija ķīmiķis, bija ļoti interesanti ar viņu parunāties, vēl pirms kāpšanas ārā no masīnas viņš iedeva smaržīgu lavandas maisiņu(laikam kaut kādos esteros pamērcēts bija, jo pārāk labi smaržoja). :) Viņš mūs aizveda līdz Postojnajai, kurā mēs Slovēņu alas lūkojāmies.

Postojnajas alas bija fantastiski skaistas, patīkami vēsas(ārā bija ap +40, bet alās +8°C), pilnas ar stalktītiem un stalagmītiem. Pirms ieiešanas alā vēl apēdām dienišķo speķmaizi, jo tuvumā nebija pārtikas veikalu normālās cenās dēļ lielā tūristu daudzuma. :) Biļete gan bija visnotaļ dārga(proporcionāli mūsu budžetam) 16 EUR par alām un ja vēl klāt akmens klintī izcirsto pili panemt, tad 21 EUR.

Tad devāmies uz pilsētiņu, kas bija kādus 5 km no tām alām, lai lielveikalā iepirktu pārtikas krājumus un dotos tālāk ceļā. Veikalā satikām vēl 2 stopētajus, kas devās uz Rijeku, jo viniem tur bija guļvieta, kas der arī, ja lietus sāk līt(viņiem nebija telts), šī guļvieta bija automašīnu tunelis Horvātijā cauri klintij, kas vēl nebija atvērts, bet visi būvniecības darbi tur jau bija pabeigti. Mēs sākumā gribējām stopēt uz Slovēnijas robežu tik, bet tad nolēmām, ka Rijeka ar būs ok.

Tad mēs pie viena BT nostopējām jauku čali, kas mūs aizveda līdz Slovēnijas pierobežas pilsētiņai, kuras nosaukumu vairs neatceros, bet nu bija patīkami, ka vinš nebrauca pa šoseju, bet speciāli cauri ciematiņiem, pa garāko ceļu, lai mēs redzētu Slovenijas mazās pilsētiņas, jo es sākumā biju kaut kā sarunas gaitā pieminējusi, ka man patīk mīlīgie Slovēnijas ciematiņi.

Tajā pierobežas pilsētiņā visi bija tik pozitīvi pret mums, māja, smaidīja, pat kkādi bērni sveicināja, katrā gadījumā jutāmies tur ļoti labi. Drīz mums izdevās nostopēt čali, kas izskatījās pēc kaut kāda mafijas bosa(ap 40-50 gadu vecs, ģērbies tāda kā uzvalkā, ar tumšiem matiem un āru, apkāries ar zelta ķēdēm un pāris gredzeniem uz pirkstiem un brauca krutā mersedesā). Vinš mūs aizveda līdz Nijvicei(Horvātijas Krk salā).



Kad viņš mūs izlaida tajā Njivicē, mēs sajutāmies kā Beverlihilzas lauķi. Visi tur tādi biezi izskatījās un vienkārši čupa ar tūristiem visapkārt, bet ļoti skaista daba un skati. Parsteidza, cik dzidrs un sāļš ir Adrijas jūras ūdens.


Dzidrais Adrijas jūras ūdens, praktiski nemanāms.

Tad nāca neforšais moments, bija jāatrod, kur gulēt. Visur bija kaut kādas vasarnīcas un mājas, tad mums izdevās atrast kempingu un sākumā negribējām tur gulēt, jo domājām, ka liks maksāt, bet tomēr nolēmām tur apmesties, kad ieraudzījām, kādi Horvātija ir meži(tas bija necaurredzamākais biezoknis, kuru jebkad esmu redzējusi, liekas, tur aug 5 milzīgi koki uz kvadrātmetru un lai arī bija gaišs, tajā biezoknī bija praktiski melna nakts). Mēs negribējām maksāt par kempingu, jo mums nemaz nebija horvātu naudas un tas noteikti būtu ļoti nedraudzīgi mūsu budžetam. Tad Artai kaut kas pateica, ka ja uz 1 nakti un bez mašīnas, tad var apmesties kempā pa velti, ko mēs arī izdarījām, vēlāk tikai 1 satiktais puisis, kas bija strādājis Krk salā pateica, ka Horvātijā nekas nav par velti, pilnīgi nekas.

Telti mēs, protams vāji nostiprinājām, jo Horvātijā taču nelīst.

Vakarā redzējām skaistus zibeņus pāri jūrai, kas ilga kādas 30 min, tad negaiss atnāca līdz mums un samirka(arī no iekšas) telts(jo kā jau teicu iepriekš, mēs vinu kārtīgi nenostiepām). Mitra naksniņa sanāca. Telts pārbaudījumu posms bija sācies, un 1. pārbaudījums bija ūdensnoturība (es dotu 4 no 5 ballēm, ja nostiepta).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru