Mūsu camp "Rača"
Ap kādiem 6iem-7iem rītā, vētra beidzot bija pierimusi. Tad mēs aizmigām.
Pamodāmies ap kādiem 10iem no rīta, paložņājām pa tuvējām klintīm, paēdām brokastis(visādi rieksti un rupjmaize ar speķi(schmeckt gut!)) un vienkārši baudījām Horvātijas dabas burvību, tās askētisko skaistumu.
Tiem nirējiem noteikti patiktu mans "Someday we're all gonna dive" topiņš. :)
Solveiga, kas ložņā pa 1 no klintīm.
Stopējam uz Splitu(Horvātijā), bet sanāca nostopēt uzreiz uz Bosniju.
ap kādiem 12iem sākām stopēt uz Bosniju un Hercogvinu. Sākumā mums apstājās kabriolets, bet mēs bijām 3 un ar lielām somām, bet tur tikai 2 brīvas vietas bija, nesatilpām. Tad es pateicu : "Dīvaini, mums visu laiku tikai krutas mašīnas stājas." Uzmini nu, kas notika, mums apstājās golfiņš, ar kuru mēs tajā dienā veicām kādus 500-600 km. Šoferim bija smieklīgi izteikumi, piem., it is not good. un tad es pajautāju - Why? un šis - because it is bad. un tā daudz reizes, dažreiz bija its bad, becauce it's not good. Tad vēl viņš smējās, jo, mums esot ceļā, viņam piezvanīja draugs un pateica, ka viņu kopīgais draugs ir salauzis peni... es nezinu, kā tas ir iespējams.. Iemācījāmies 1 sliktu horvātu vai bosnijiešu lamuvārdu - kurvin sine.. manuprāt nozīme visnotaļ skaidra. :)
Viņa vārdu mēz uzzinājām tik ap kādu 400 km, kad viņš pateica, ka mēs jau ceļojam tik ilgi kopā, bet viņš vēl nezinot mūsu vārdus. Viņu sauc Antonio. Par Solveigu viņš teica, ka viņas vārds skan līdzīgi kā kolēga. :)
Uz robežas viņiem ir pieņemts jokot un runāties ar robežsargiem, ne kā bija LV, kad vajag bezmaz sastingt un neizdvest nevienu lieku skaņu. Lieki piebilst, ka Bosnijieši nezināja, kur ir Latvija, tāpēc ar mūsu pasēm aizgāja pārbaudīt kartē, vai tāda eksistē. :)
Kopumā viņš bija ļoti jauks, atveda mūs līdz Medžgorije un iedeva Bosnijas un Horvātijas karti, kurā tika diskriminēta Lietuva(viņas galvaspilsēta bija Kauņa), vēlāk būs vēl stāsts par Lietuvas diskrimināciju Bosnijas kartēs.
Medžgorije(pēc izrunas) bija pilna ar poļu svētceļniekiem. Medžugorje ir mazs kalnu ciemats Bosnijā - Hercegovinā netālu no Mostaras. Kopš 1981. gada visi Medžugorjes iedzīvotāji un miljoniem svētceļnieku no visas pasaules šeit ir liecinieki Jēzus Kristus Mātes, Vissvētās Jaunavas Marijas vistuvākajai klātbūtnei. Caur dažiem cilvēkiem, vizionāriem, Dievmāte ik mēnesi sūta pasaulei savus aicinājumus.
Medžugorijes Svētā Džeimsa baznīca.
Paklejojām tur, atradām vietu, kur pārdeva Dievmātes Marijas kulonus uz svaru. :) Izdomājām, ka kaut kas jāapēd un iegriezāmies tuvējā kafejnīcā/bārā, kurā mēs kur gadijās, kur ne, bijām vienīgās sieviešu dzimuma pārstāves. Paprasījām menu, bet viesmīlis/īpašnieks(turpmāk Gorans) teica, ka viņam nav, bet viņš pateiks, ko var mums piedāvāt. Sākumā mēģinājām ar viņu krieviski runāt, bet, kad sapratu, ka viņš krieviski tikai so-so saprot, pārgājām uz zīmējumiem. Vi;n;s paņēma lapu, uzzīmēja tur vistu, kuru es sākumā par pīli noturēju, cīsiņus, cūku un vēl visu ko. Pasūtījām grillētu jaukta tipa gaļu un dārzeņus par 8 EUR uz 3ām. Viņš mums, ko neapēdām vēl līdzi iedeva un mums bija nākamajā dienā brokastis. Paņēmām vēl katra pa alum, tad next round Gorans mums uzsauca, tad mums sāka uzsaukt vēl viskas un mums pilnīgi nācās bezmaz lūgties, lai vairs neuzsauc. Vīrieši Bosnijā, vismaz bārveidīgās iestādēs, sievietēm neļauj maksāt par savu alkoholu. Nosēdējām tajā vietā vairākas stundas un tad devāmies uz telti. Pa ceļam "mājās" vēl katra nopirkām pa burekam(balkāniem raksturīga bulka, kas ir apm. 25 cm gara un 15 cm plata un pildīta ar gaļu, sieru un spinātiem vai biezpienu un ir ļoti garšīga un lēta) un bumbiņu saldējumam(tādu kā pārdod speciālās saldējumu tirgotavās), samaksājot par to visu kopā tikai kādus 2 Eiro.
Gorans, Arta, es un mūsu sievišķīgās alus glāzes. :D
Mēs tur atradām vienīgo kempingu pilsētā, kurš bija zeme, kas noklāta ar maziem akmentiņiem, kuri bija pietiekami spici, lai būtu jūtami cauri manam guļamajam paklājiņam. Te jau bija mūsu pārbaudījums naktī, aizmigt varējām, bet no rīta bija pārlauzta mugurkaula sajūta, bet viņa, par laimi, nebija ilga, tikai kādu neilgu laiku pēc pamošanās, līdz saņēmos celties un līst ārā no guļammaisa, jo par spīti visam ļoti gribējās vēl pagulēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru