28.07. (10. diena)

No rīta pamodāmies 6:00, savācāmies un devāmies stopēt tālāk. Sākumā negāja tik raiti kā būtu gribējies, bet nu pēc kādām 40 minūtēm nostopējām kravinieku, kas mūs nogādāja līdz Horvātijas robežai, kuru mēs šķērsojām ar kājām. Tad vēl robežsargs mums jautāja – where is your car? Uz ko es – we are on our foot. Tad šīs – You have nice foot. :)


Stopējot Dobojā

Tad mēs kādus 4 km gājām līdz tuvējam benzīntankam, jo uz neviena tuvējā ceļa nevarēja stopēt. Tad grūti sasniegtajā benzīntankā mēs nostopējām mersi ar vācu onkām, kuri mūs izlaida benzīntankā netālu no Zagrebas. Tur Solveiga no mums atdalījās, jo viņa gribēja Zagrebu redzet, bet mēs ar Artu nebijām visai ieinteresētas pilsētas apskatē, jo mums vairāk lauki patīk.

Tajā benzīntankā mūs paņēma pirmais horvāts, Milans. Viņš bija baigi jaukais, viņš mūs aizveda uz autobāni, kurā strādāja, ieveda iekšā, uzcienāja ar kapučīno, energydrinku un rakiju(vīnogu šņabis, tradicionāls dienvidnieku dzēriens). Tad viņš mums atļāva stopēt pie autobāņa iebrauktuves, kur pēc likuma gan nedrīkst to darīt. Vēl viņš mums ceļam iedeva ūdeni.



Jau pēc pavisam neilga laika mūš paņēma vecs onkulītis, Ivans. Viņš mūs izlaida uz autobāņa, jo viņam bija jānogriežas, bet tas nebija mums pa ceļam, mēs protestējām, bet viņš laikam īsti nesaprata, teica tik viss ok.. Tad mēs sēdējām pie autobāņa, vērojām kā mežonīgā ātrumā garām traucas mašīnas un cerējām, ka kāds apstāsies, kas nelikās visai reāli.. bet pēc emocijām ļoti bagātām 30 min mums garām brauca kaut kādi autobāņa ceļstrādnieki, kuri mūs izglāba un aizveda līdz Ungārijas robežai, kuru mēs arī šķērsojām ar kājām. Šī bija īšta kājām robežas šķērsošanas diena. Tad mēs tur nostopējām ungāru onkuli, kurš mūs nogādāja Zamardi.



Zamardi sāka līt, tapēc mēs ar Artu ietērpāmies savos sexīgajos lietusmētelīšos. Es savā izskatījos pēc pārauguša cāļa. :)



Pa ceļam priecājos par daudzajiem hibiskiem un milzīgajām brugmansijām.

Tad mēs devāmies ceļā uz kempingu pie Balatona ezera, kurš bija 1. kemps, par kuru gandrīz godīgi samaksājām, vismaz par 2 personām, tas nekas, ka Solveiga vēlāk pievienojās mums pa zaķi(taupījām kā mācējām). Vismaz kempings bija ļoti jaukā vietā.

27.07. (9. diena)

No rīta kā īstas razbainieces aizlaidāmies no kempa un ar 3. tramvaju devāmies iekarot Sarajevas centru. Atkal nopirkām slaveno Bosnijas bureku un devāmies meklēt vietu, kur atstāt mantas, kas nebija nekāds vieglais uzdevums.

Autoostā diezgan nepatīkams pārsteigums bija daudzie mazie bērni(~5 gadu veci), kas staigāja un ubagoja, kā vēlāk uzzinājām, viņus vecāki itkā sūta, parasti viņi no alkoholiķu ģimenēm.


Bildēs manuprāt vienīgās iespaidīgās ēkas Sarajevā.

Sarajeva pati mūs īpaši neiespaidoja, pat iedomājāmies, ka mierīgi viņu būtu varējušas izlaist, jo viņa bija diezgan neestētiska un mēs tur nejutāmies visai omulīgi, dēļ daudzajām sagrautajām mājām un atmosfēras, kas tur valdīja, vispār.



Vakarā izlēmām, ka jādodas tālāk, tā kā atrast šoseju nebija īpaši viegli, devāmies uz autoostu, paņēmām biļeti uz vietu, kas bija relatīvi mūsu maršrutā pa ceļam - uz Zedinu. Tā bija mūsu tā vakara lielākā kļūda, jo mēs jau nevarējām iedomāties, ka viņa izskatīsies kā Maskavas iela tikai pilna ar rūpnīcām. Mēs tur ieradāmies ap kādiem 19:30, tas jau nekas, ka ap 20iem jau tur sāk satumst un tajā rajonā mēs noteikti negribējām pavadīt nakti teltī, tur pat nebija nekādu hosteļu, bija tik kāds hostelis, kurā būtu jāmaksā vismaz 36 EUR par nakti, tapēc izlēmām doties uz tuvējo lielceļu stopēt kaut kur nebūt uz zaļumiem, vai vismaz uz kādu benzīntanku, kura tuvumā varētu pārlaist nakti.

Uz zīmes izlēmām uzrakstīt Doboja, jo tā vieta bija diezgan tuvu Bosnijas/Horvātijas robežai. Nenācās ilgi stāvēt, jo pavisam pēc neilga laika mums apstājās Fiats, kurā sēdēja pēc skata diezgan īpatnēji vīrieši(1 atgādināja indiāni, 2. nedaudz kriminaļņiku), bet nu mēs tomēr iekāpām mašīnā... Tas laikam bija visbaisākais moments mūsu braucienā, braukt tajā mašīnā. Pirmkārt viņi neviens nerunāja ne krieviski, ne angliski, ne vāciski, tikai bosnijiski.. Brauca viņi ļoti ātri un visu laiku apdzina mašīnas, tas jau nekas, ka bija tumšs, vēl sāka līt un viņiem 1 logu tīrāmā slotiņa nestrādāja, visu vēl patīkamāku padarīja fakts, ka 1 ceļa pusē bija krauja un otrā klints. Vēl bonusā viņi mašīnā smēķēja un neuzskatīja par vajadžīgu atvērt logu. Mums jau pat brīžiem likās, ka mūs neved nekur uz Doboju, bet sazin kur. Pa ceļam viņus vēl apturēja menti, paprasīja dokumentus, gribēja arī mūsu redzēt, bet, cik sapratām, tie čalīši pateica, ka mēs nerunājam bosnijiski, tikai angliski un tā kā neviens no mentiem nerunāja angliski, viņi tik iespīdināja lukturīti mašīnā, paskatījās uz mums un palaida braukt tālāk.
Labi, ka biju 1 vārdu bosnijiski iemācījusies izeja-ulaz, to arī pateicu pirms izkāpšanas Dobojas benzīntankā.



Tad mums benzīntanka darbinieki pateica, ka varam uzcelt telti pie tuvējā futbollaukuma(~100 m no BT), jo viņi pazīst īpašnieku, tikai mums jau pirms 7iem visam jānovāc telts, jo kaut kur 7os tur sākas treniņš. Tā arī pagāja mūsu pēdējā diena Bosnijā.