Autoostā diezgan nepatīkams pārsteigums bija daudzie mazie bērni(~5 gadu veci), kas staigāja un ubagoja, kā vēlāk uzzinājām, viņus vecāki itkā sūta, parasti viņi no alkoholiķu ģimenēm.
Bildēs manuprāt vienīgās iespaidīgās ēkas Sarajevā.
Sarajeva pati mūs īpaši neiespaidoja, pat iedomājāmies, ka mierīgi viņu būtu varējušas izlaist, jo viņa bija diezgan neestētiska un mēs tur nejutāmies visai omulīgi, dēļ daudzajām sagrautajām mājām un atmosfēras, kas tur valdīja, vispār.
Vakarā izlēmām, ka jādodas tālāk, tā kā atrast šoseju nebija īpaši viegli, devāmies uz autoostu, paņēmām biļeti uz vietu, kas bija relatīvi mūsu maršrutā pa ceļam - uz Zedinu. Tā bija mūsu tā vakara lielākā kļūda, jo mēs jau nevarējām iedomāties, ka viņa izskatīsies kā Maskavas iela tikai pilna ar rūpnīcām. Mēs tur ieradāmies ap kādiem 19:30, tas jau nekas, ka ap 20iem jau tur sāk satumst un tajā rajonā mēs noteikti negribējām pavadīt nakti teltī, tur pat nebija nekādu hosteļu, bija tik kāds hostelis, kurā būtu jāmaksā vismaz 36 EUR par nakti, tapēc izlēmām doties uz tuvējo lielceļu stopēt kaut kur nebūt uz zaļumiem, vai vismaz uz kādu benzīntanku, kura tuvumā varētu pārlaist nakti.
Uz zīmes izlēmām uzrakstīt Doboja, jo tā vieta bija diezgan tuvu Bosnijas/Horvātijas robežai. Nenācās ilgi stāvēt, jo pavisam pēc neilga laika mums apstājās Fiats, kurā sēdēja pēc skata diezgan īpatnēji vīrieši(1 atgādināja indiāni, 2. nedaudz kriminaļņiku), bet nu mēs tomēr iekāpām mašīnā... Tas laikam bija visbaisākais moments mūsu braucienā, braukt tajā mašīnā. Pirmkārt viņi neviens nerunāja ne krieviski, ne angliski, ne vāciski, tikai bosnijiski.. Brauca viņi ļoti ātri un visu laiku apdzina mašīnas, tas jau nekas, ka bija tumšs, vēl sāka līt un viņiem 1 logu tīrāmā slotiņa nestrādāja, visu vēl patīkamāku padarīja fakts, ka 1 ceļa pusē bija krauja un otrā klints. Vēl bonusā viņi mašīnā smēķēja un neuzskatīja par vajadžīgu atvērt logu. Mums jau pat brīžiem likās, ka mūs neved nekur uz Doboju, bet sazin kur. Pa ceļam viņus vēl apturēja menti, paprasīja dokumentus, gribēja arī mūsu redzēt, bet, cik sapratām, tie čalīši pateica, ka mēs nerunājam bosnijiski, tikai angliski un tā kā neviens no mentiem nerunāja angliski, viņi tik iespīdināja lukturīti mašīnā, paskatījās uz mums un palaida braukt tālāk.
Labi, ka biju 1 vārdu bosnijiski iemācījusies izeja-ulaz, to arī pateicu pirms izkāpšanas Dobojas benzīntankā.
Tad mums benzīntanka darbinieki pateica, ka varam uzcelt telti pie tuvējā futbollaukuma(~100 m no BT), jo viņi pazīst īpašnieku, tikai mums jau pirms 7iem visam jānovāc telts, jo kaut kur 7os tur sākas treniņš. Tā arī pagāja mūsu pēdējā diena Bosnijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru