Šī bija 1. diena stopēšanā. Sākām ne visai pareizā vietā, bet nu pēc 15 min gaidīšanas apstājās 1. mašīna, kaut kāds mersis ar 2 itāļiem iekšā, kas nerunāja angliski, bet piekrita mūs uz Veronu aizvest, tik daudz es itāliski mācēju izstāstīt. Es apsēdos ne visai veiksmīgā vietā aizmugurē, jo vadītājam blakus sēdošais Andželo visu laiku uz mani dīvaini skatījās un smaidīja.. sajutos nedaudz neērti, bet nu ignorēju viņu, līdz šis sāka mani fotografēt ar savu telefonu un teikt bella...Protams, Artai un Solveigai tas tobrīd likās visnotaļ uzjautrinoši, it is always funny, if it is not you who's in the game. Tad viņš teica, lai palieku Itālijā pie viņa villā. Vēlāk ilgu laiku prasīja manu tel. nr, par kuru jautāju angliski kam viņam vajag.. apmēram Why? un šis tik uz mani paskatās, noplāta rokas un atkārto - why?(čalis ne visai saprata manu jautājumu), pēc kādas 10. reizes, kad pateicu why vadītājs saprata, ko jautāju un iztulkoja perque?tas tipa lai zvanītu, tas jau nekas, ka mēs nerunājam 1 valodā. Viņš bija tik uzstājīgs, ka man nāc;as iestāstīt, ka mājās man ir bērns un vīrs un, ka mums ir meiteņu trips, tad viņš beidzot likās mierā. Tagad atceroties liekas smieklīgi, bet mašīnā nejutos īpaši uzjautrināta. :)
Viņi mūs izlaida BT(benzīntankā), kurš bija pie ceļa, kas gāja iekšā uz Veronu, tur mēs kādas 1,5 h mēģinājām nostopēt, līdz es iegāju iekšā un uzzināju, ka tas ir wrong way, lai tiktu uz Venēciju. Bijām iesprūdušas benzīntankā pie autobāņa, bet nu sarunājām 1 čali, lai mūs aizved līdz labākam un tad jau pēc 10 min sēdējām citā mašīnā, dodoties uz Padovu, nevis Venēciju, jo tas bija vairāk pa ceļam uz Ļubļanu. Tas čalis mums ieteica doties uz Triesti, jo tas ir pie Slovēnijas robežas un tur daudzi brauc.
Triestē mūs paņēma pāris, kur meitene bija no Itālijas un dabīgi blonda, tas likās interesanti, bet nu Milānā itkā tas ir pierasti, viņi tur nav tik tumši kā vairāk uz dienvidiem, piem, Sicīlijā. Viņi mūs aizveda līdz Udīnei.
Udīnes benzīntankā uzrakstījām zīmi Ļubļana, bija jau vēls, ap 20iem vakarā un tur jau tumšs paliek ap 21iem. Mēs tur vēl pat zīmi neparādījām, kad apstājās mašīna un uzreiz piedāvājās mūs aizvest uz Ļubļanu. Mūs veda šoferis vārdā Milans, kurš, uzzinājis, ka runāju krieviski, deva man runāties ar savu draugu, kurš runā arī krieviski. Slovēņiem ir līdzīgs akcents kā igauņiem krievu valodā. Tā jau ija 2. reize todien, kad runāju ar kādu šofera draugu krieviski. 1. reize bija ar tiem Milānas itāļiem, kas nesaprata angliski, vadītāja sieva bija krieviete un es viņai pateicu visu, ko mums bija viņiem jāpasaka.
Ļubļanā Milans vēl pagaidīja līdz mūs savāks mūsu hosts, lai ar mums nekas slikts nenotiek.
Mūsu hosts mūs izjokoja, mēs stāvam, gaidam viņu, tad piebrauc mašīna un šis tipa pa logu - girls, want some beer?, mēs tipa nē.. un tad šis - I don't like to host people who don't like beer. :) Viņš vēl paralēli hostoja 1 puisi no Čehijas, kuram bija 30 kg smaga soma.. (kā armijā) mums jau likās, ka mūsu 11 kg ir drausmīgi smagi.
Šajā vakarā ēdu lielāko čīzburgeru savā dzīvē (~15 cm diametrā), lielāku kā mana plauksta uzlikta virsū. Čīzītis bija gards. :) Uzzināju arī, ka čehiem ļoti uzjautrina dziesma youtubā jozin z bazin http://www.youtube.com/watch?v=GCu2XMTU76s&playnext=1&videos=df27aqr-_ys
es tā arī īsti nesapratu, kāpēc viņi par to dziesmu tā iefano, bet nu čehus viņa ļoti uzjautrina.
P.s. Viena bilde iemaldījās no iepriekšējās dienas te, kur peldamies aizliegtajā baseinā. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru