Portugāle

no 01.07.-28.08.2009. biju Portugālē. Tā bija lieliska volunteerošanas pieredze.
1. dienā, kad 01.07. ierados Quintā de Cadafaz biju nenormāli nogurusi, jo 28. h biju pavadījusi ceļā, baidoties aizmigt, lai nepalaistu garām izkāpšanas brīdi.
30.06.-02.07.
Lidoju cauri Londonai-Stanstedai, tur pārsēdos (ar 7 h pauzi) uz lidmašīnu, kas devās uz Porto. Londonā-Stanstedā visu laiku centos neaizmigt, jo baidījos nokavēt nākamo lidmašīnu. Kādu brīdi manu laiku pakavēja Marko no Slovēnijas, pastāstīja par turienes dzīvi un cilvēkiem(iespējams tāpēc tagad tik ļoti gribās uz Slovēniju).
Pēc kāda laiciņa pa laikam aizmigu uz soliņa, kā ar skrūvspilēm ar rokām apķērusi savu somu un visu laiku apsvēru uz līmlapiņas uzrakstīt, lai mani pamodina 5 am un kaut kur to lapiņu sev pielipināt, bet tomēr to nezidarīju, jo centos spītīgi negulēt. Ap kādiem 3iem naktī tomēr aizmigu, bet ik pa brītiņam pamodos, jo visu laiku par to lidmašīnu uztraucos, pat izdomāju, ko darīšu, ja nokavēšu. :D
Veiksmīgi izgāju Londonas securitiyu un tad, turienes apsargs pat pateica.. look at her such a nice girl... if all the passengers would be like her, we wouldn't have any job to do.. tas lika man pasmieties, bet ne par to ir stāsts.
Ieldoju veiksmīgi Porto(no augšas izskatās vnk fantastiski) un tur, man par pārsteigumu, bija nedaudz apmācies, bet tas tieši labi, jo bija kādi +40 grādu karsts. Kad nokļuvu Porto centrā(ar to problēmu par laimi nebija), radās ķibelīte.. nevarēju atrast Rede espressos autoostu, kas ir kkādā kā pagalmā un Poro cilvēki nerunā angliski praktiski nemaz. Kaut kā ar zīmēm man visi skaidroja, kur tā autoosta ir, bet tas maz līdzēja, jo 1 čalis pat stāvot blakus tai autoostas iebrauktuvei aizsūtīja mani uz priekšu pa ielu, tipa tur kaut kur esot. Pēc kādas 1 h pūliņiem es to beidzot atradu, nejauši ieklīstot tajā, jo jau kādas 150 reizes pa to ielu biju nostaigājusi un gāju iekšā visās vārtrūmēs.
Nopirku biļeti uz autobusu 14:30, kurš patiesībā atgāja 14:00, bet es to, protams, tikai nejauši uzzināju, jo 13:58 piegāju pie biļešu tirgoņa, kas praktiski nesaprata angliski, un prasīju, kur ir viatura(pietura) 2(tur kaut kāda jocīga sistēma, nr ne blakus un sākās laikam no 5), kad viņš man pateica.. te pretī jau stāv tavs autobuss, tūlīt atiet, tad es nesos uz viņu un knapi paspēju, jo šis jau bija aizvēris durvis un gandrīz sāka braukt prom.
1. reizē man Porto ne visai patika, jo visu laiku jocīgi cilvēki piesējās, biju nogurusi, bija karsti neko nevarēju atrast, man bija 9 kg smaga soma(nesama) un neviens nerunāja angliski. Vēlāk mans viedoklis par Porto mainījās. :)
Ar autobusu nokļuvu sākumā Moitā de Serrā, no turienes Arganilā, sazvanījos ar Sebastiānu(Quintas īpašnieks, "boss"). Pēc kādām 30 min viņš man bija pakaļ. Braucot uz Quintu sapratu, kas tas tiešām ir in the middle of nowhere, apkārt tik kalni un meži, bet ļoti skaista apkārtne un daba. Tuvākā pilsēta(Ceposa) bija 2 km pa taisni, pa kalnu ceļiem laikam kkur ap 5-10 km tālu. Tur nežēlīgi līkumaini ceļi un gar malām kraujas.
Sebastiāns pa ceļam, pārkliedzot džipa motora rūkoņu, stāstīja par to, ka te temperatūra dienā var būt līdz pat 45-55 grādi un pašā vakarā tikai 18 grādi. Kā vēlāk secināju, te tie +50 ir daudz izturamāki nekā Latvijā +30, jo Portugālē mazāks mitrums, vismaz vidusdaļā. Vēl viņš stāstīja par to, ka tur sastopa'mi lāči un mežacūkas, un citi dzīvnieki, kas vēlāk nevilināja kaut kur pa mežiem blandīties. Mežs pārsvarā sastāvēja no mimozām un eikaliptu kokiem, kuros praktiski nebija krūmu, vietām auga arī priedes. Konstatēju, ka mimozas ir ļoti interesanti koki, jo reaģējot uz pieskārienu tās lapiņas savelkas(saraujas) un izskatās pēc plika zaļa zariņa(laba aizsardzība no lapēdājiem kukaiņiem).
Kad ierados Quintā tur bija vēl bez manis Sāra(wwoofere, brīvprātīgā) no Holandes un Antonio (Sebastiāna dēls, kas vasaru pavada pie tēva Quintā, kas Latvijā skaitītos kā vienkārši lauki, ferma). Vakariņās viņi pārsvarā runāja holandiski(ko sākumā noturēju par vācu valodu, kas uzjautrināja pārējos, kad to pateicu, ka viņi baigi labi runā vāciski, jo tad vēl nezināju, ka Sebastiāns ir Nīderlandietis un viņa dēl līdz kkur 7 gadu vecumam arī bija). Manas attiecības arī ar angļu valodu tad nebija tās labākās un pie galda pārsvarā klusēju un, kad kaut ko jautāja primitīvi tizlā veidā atbildēju(pēc pāris dienām tas pārgāja un es atkal sāku mocīt cilvēkus ar savu runāšanu). :)
Ieperinājos savā casa de jardim(kasa de zhardiņ)(tulkojumā no Portug. val. dārza māja). Jutos diezgan bēdīga 1. vakarā un nezināju, kā izturēšu 2 mēnešus te, jau pat domāju par ātrāku prombraukšanu un klejošanu pa porugāles kalnu mežiem, bet mani biedēja lāči un mežacūkas(ar kurām vēlāk arī saskāros), bet tā man likās tikai 1. vakarā, vēlāk ar katru dienu bija tikai labāk.
02.07. bija mana 1. "darba diena". Man lika ravēt zemenes un kā idiotei rādīja, kā izskatās zemenes un, ka tās nevajag raut ārā, bet visu pārējo gan jāizrauj, uz ko es visnotaļ sašutusi atbildēju, ka dzīvoju gandrīz laukos, man ir dārzs un Latvijas zemenes izskatās tāpat un esmu tās arī ravējusi. Tad Sebastiāns(turpmāk boss) pasmējās un norādīja uz zemeņu dobi, kam blakus apmēram tikpat liela platība kā zemeņu aizņemtā, bija parasta melnzeme, kur itkā vēl jūnijā esot augušas zemenes un 1 meitene no Kalifornijas, kas tur bija, izravēja zemenes tiešā nozīmē(izrāva zemenes un atstāja visu pārējo. :D
Šajā dienā 1. reizi peldējos burvīgajā Portugāles upē, kas esot tīrākā upe visā Eiropā, vismaz viņi man tā stāstīja, katrā gadienā to ūdeni mierīgi varēja dzert. Sebastiānam bija plašs neķītro piebildīšu repertuārs, kas pat viņam, apmēram 2 m garam un ne tam slaidākajam vīrietim, kas nedaudz izskatās pēc milža ar varenu balsi, pat tīri labi piestāvēja. Viņš teica, ka tajā upē jāiet peldēties pa pliko ar savu 2. pusīti un ne tikai peldēties, jo tur neviena nav.
Arī mans 1. feils bija jau 2. vakarā, ko tur pavadīju, bet to šeit nestāstīšu, jo kauns. :) Ā un vēl tā kā dzīvoju netālu no vistu mājas, tad man tas riebīgais gailis neļāva pirmās naktis gulēt ar savu skaņo balsi. Aizmigt savukārt traucēja termītu(kas kā izrādās nemaz nav skudru radinieki) radīties trokšņi, barojoties ar manu mājiņu. Viņi, cik sapratu, visā Portugālē ir diezgan liela problēma un pret tiem pārsvarā cīnās ar petroleju, bet karstā laikā, kā jau zinām, petroleja var viegli aizsvilties un efekts no viņas nav diezko ilgstošs, nav arī tādu baigo līdzekļu, kas pilnīgi ļautu no tiem atbrīvoties.
Attēlā redzams skats pa labi no manas 1. mājiņas, kurā dzīvoju.